Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
cilvēks pastāvēs līdz Kristus otrai atnākšanai. (2. Tes. 2:8) Līdz pašām laika beigām tas
turpinās savu pievilšanas darbu. Un Atklāsmes grāmatas sarakstītājs par pāvestību skaidro
vēl sekojošo: "To pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kuru vārdi nav rakstīti (..) Jēra dzīvības
grāmatā." (Atkl. 13:8) Kā Vecajā, tā Jaunajā pasaulē pāvestība tiks pagodināta ar
svētdienas iestādījuma ievērošanu, jo tas balstās vienīgi uz Romas baznīcas autoritāti.
Jau vairāk kā pus gadsimtu pravietojumu pētītāji Savienotajās Valstīs pasaulei ir
norādījuši uz šo liecību. Un pašreizējos notikumos ir vērojama strauja virzīšanās uz priekšu
pretī šī pravietojuma piepildījumam. Protestantu mācītāji apgalvo, ka svētdienas svētīšanai
ir dievišķa autoritāte, tomēr pierādījumu no Svētajiem Rakstiem viņiem trūkst tāpat kā
pāvestības aizstāvjiem, kas Dieva pavēles trūkumu aizvietoja ar izdomātiem brīnumiem.
Nākotnē vēl būs dzirdami apgalvojumi, ka par svētdienas pārkāpšanu cilvēkus piemeklēs
Dieva sodības, šos uzskatus jau sāk izvirzīt. (580) Arvien populārāka kļūst kustība par
svētdienas likuma ieviešanu piespiedu kārtā.
Savā ļaunajā un viltīgajā gudrībā Romas baznīca tiešām ir apbrīnojama. Tā spēj
saskatīt, kam jānotiek. Tā nogaida savu laiku, līdz protestantu baznīcas to sāk godināt,
atzīstot viltus Sabatu, ko tās gatavojas uzspiest ar tiem pašiem līdzekļiem, kādus tā pati
lietoja pagājušajās dienās. Tie, kas atmet patiesības gaismu, vēl meklēs šīs
pseidonemaldīgās varas atbalstu, lai celtu godā tās radīto iestādījumu. Nav grūti
iedomāties, cik labprāt tā protestantiem šajā darbā palīdzēs. Kas gan labāk par pāvestības
vadoņiem zina, kā rīkoties ar baznīcai nepaklausīgajiem ļaudīm?
Romas katoļu baznīca ar visiem saviem sazarojumiem pasaulē veido vienu milzīgu
celtni, kas padota pāvesta krēsla pārraudzībai un izplānota kalpošanai tā interesēm. Tās
locekļu miljoni visās pasaules zemēs tiek mācīti par savu vissvētāko pienākumu uzskatīt
pilnīgu uzticību pāvestam. Vienalga, kāda ir viņu tautība vai valdība, tiem pāri visam citam
jāciena baznīcas autoritāte. Lai gan viņi ar zvērestu var apstiprināt savu uzticību valstij,
tomēr pāri par to tiek dots svinīgs solījums paklausīt Romai, kas viņus atbrīvo no katra cita
solījuma, kas varētu kaitēt baznīcas interesēm.
Vēsture liecina par tās viltīgajām un neatlaidīgajām pūlēm iejaukties tautu lietās, un,
ieguvusi kādu atbalsta punktu, tā strādā savu mērķu īstenošanai, nekautrējoties pat no
valdnieku un ļaužu iznīcināšanas. 1204. gadā pāvests Inocents III piespieda Aragonijas
ķēniņu Pēteri II nodot pavisam neparastu zvērestu: "Es, Pēteris, Aragonijas ķēniņš, atzīstu
sevi par pāvesta piekritēju un savam kungam pāvestam Inocentam, viņa katoliskajiem
pēctečiem un Romas baznīcai apsolos būt pastāvīgi uzticīgs un paklausīgs, dedzīgi
rūpējoties par valsts padotību viņam, aizstāvot dārgo ticību un vajājot ķecerīgo nelietību."
(12) Tas saskan ar apgalvojumu par Romas virspriesteru varu, (581) ka "viņiem likumīgi
pienākas nocelt ķeizarus" un ka "viņi var atbrīvot padotos no to pienākuma pakļauties
netaisniem valdniekiem". (13)
349