Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Mākoņu ratu katrā pusē ir spārni un zem viņiem dzīvi riteņi, un kad rati paceļas augšup,
riteņi sauc: «Svēts» un eņģeļi-pavadoņi arī sauc: «Svēts, svēts, svēts ir Dievs tas Kungs,
tas Visuvarenais.» Un atpestītie ratiem augšup uz Jeruzālemi paceļoties sauc: «Alelujā!»
Pirms ieiešanas svētā pilsētā Pestītājs dod saviem pakaļstaigātājiem uzvaras un ķēnišķīgās
kārtas nozīmes. Spīdošas rindas tiek nostādītas četrstūrī, apkārt ap viņu Ķēniņu, kurš savā
augumā un varenumā augsti paceļas pār svētiem un eņģeļiem, un kura seja spīd visiem
pretim labvēlīgā mīlestībā. No šī neskaitāmā atpestīto pulka katra acs ir vērsta uz Pestītāju,
un visas redz viņa godību, kura «vaigs ne pēc cilvēka, un viņa ģīmis ne pēc cilvēka
bērniem.»1 uz uzvarētāju galvām Pestītājs pats ar savu labo roku uzliek godības kroni.
Katram svētam ir viens kronis, kurš nes viņa paša «jaunu vārdu»2 un uzrakstu: «Svētums
tam Kungam!» Katrā rokā tiek ielikta uzvaras palma un mirdzoša kokle... Tad, kad
pavēlošais eņģelis dod zīmi, katra roka ar izveicīgiem pirkstiem skar kokles stīgas un
izvilina mīlīgu mūziku bagātos melodiskos akordos. Neizsakāmās svētās laimības šalkās
nodreb katra sirds un katra balss dzied pateicības dziesmu: «(Tam) kas mūs ir mīlējis un
mūs nomazgājis no mūsu grēkiem ar savām asinīm un mūs darījis par ķēniņiem un
priesteriem savam Dievam un Tēvam: viņam lai ir gods un vara. mūžīgi mūžam.
Āmen.»3 {LC 350.3}
Atpestītā pulka priekšā guļ svētā pilsēta. Jēzus plaši atver pērļu vārtus un ieiet tās tautas,
kas turējušās pie patiesības. Tur viņi ierauga Dieva paradīzi, Ādama dzimteni, kad viņš vēl
bija nevainīgs. un ir dzirdama balss, bagātāka par katru mūziku, ko mirstīga auss kādreiz
dzirdējusi: «Jūsu cīņa ir pabeigta.» «Nāciet šurp, mana tēva svētītie, iemantojiet valstību,
kas jums sagatavota no pasaules iesākuma.» Tagad piepildās Pestītāja lūgšana, ko tas lūdza
par saviem mācekļiem: «Es gribu, ka tur, kur es esmu, būtu arī tie, kurus tu man esi devis.»
Kristus rāda Tēvam, ko viņš pircis ar savām asinīm «savas godības priekšā bezvainīgus
stādīt ar līksmību.»4 un saka: «Še esmu es un tie bērni, kurus tu man esi devis.» «Tos, ko
tu man esi devis, es esmu pasargājis.» Ak mīlestības un svētības brīnumu jaukā stunda, kad
mūžīgais Tēvs uz atpestītiem skatīdamies redzēs savu attēlu, kad grēka nesaskaņas vairs
nebūs, kad grēka lāsts būs atcelts un cilvēcīgais tiks atkal pilnā saskaņā vests ar
dievišķīgo. {LC 351.1}
Ar neizsakāmu mīlestību Jēzus sauc savus «uzticamos» pie sava Kunga priekiem.
Pestītāja prieks pastāv iekš tam, ka viņš redz godības valstībā to dvēseles, kuri ir tikuši
izglābti caur viņa nāvi un pazemošanu. Un atpestītiem būs daļa pie šī prieka, kad viņi starp
svētiem ieraudzīs tos, kas caur viņu lūgšanām, viņu pūliņiem un mīlestības upuriem ir
iemantoti priekš Kristus. Viņi pulcēsies ap lielo balto troni, un neizsakāms prieks piepildīs
viņu sirdis, kad viņi skatīsies uz tiem, kurus viņi iemantojuši priekš Kristus, un redzēs, ka
tie atkal no savas puses c1tus, un tie citi atkal citus ir iemantojuši, kas visi tikuši novesti
miera ostā, lai tur noliktu savus vaiņagus pie Jēzus kājām un viņu godātu mūžīgi
mūžam. {LC 351.2}
391