Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Visur, kur neklausās uz bībeles liecību, kur novēršas no skaidrām patiesībām, kuras
pārbauda dvēseles un prasa pašaizliegšanos nn atsacīšanos no pasaules, tur varam būt
pārliecināti, ka Dievs savu svētību nedos. Un pēc pazīšanas sīmes, kuru Kristus mums
devis: «Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.»1 būs redzams, kā šīs kustības nav Dieva gara
darbs. Savos patiesības vārdos Dievs pats cilvēkiem atklājies; visiem, kas viņus pieņem,
tie ir kā vairogs pret sātana maldināšanām. Šīs patiesības novārtā atstājot, atver ļaunumiem
vārtus, kas tagad tik izplatīti {LC 220.1}
Reliģiskā pasaulē. Lielā mērā izlaiž iz acīm Dieva likumu dabu un viņu svarīgumu.Un
kad jau šo dievišķo likumu rakstus nu viņu nozīme ir pārprasti, tad ir jāmaldās arī uz
atgriešanās un pestīšanas ceļa, un dievbijība baznīcās iet mazumā. Tas paskaidro, kāpēc
mūslaiku atmodās trūkst Dieva gars un spēks. Visās reliģiskās kopībās ir vīri, kas izceļas
caur savu dievbijību un kuri augšā minēto sektu atzīst un par to sūdzas. Prof. Eduards Parks
savā apskatā par pazīstamām briesmām priekš reliģijas Amerikā zīmīgi saka: «Briesmu
cēlonis ir kanceles novārtā atstāšana, tā pienācīgi neiekaļ dievišķos baušļus. Agrākos laikos
kancele bija sirdsapziņas atbalss... Mūsu spožākie sprediķotāji iedeva saviem sprediķiem
apbrīnojamu diženību caur to, ka sekoja sava meistara piemēram un izcēla viņa likumus,
viņa baušļus un draudus. Viņi atkārtoja abus pirmos lielos pamatpunktus, ka baušļi ir attēls
no dievišķās pilnības, un cilvēks, kas baušļus nemīlē, nemīlē arī evaņģēliju, jo tāpat likums
kā evaņģēlijs ir spogulis, kurā atspoguļojas Dieva patiesais raksturs. Šis briesmas ved pie
vienas citas, tas ir pie grēka — likumus neattiecināt uz sevi un tos par daudz zemu novērtēt.
Cik lielā mērā likums ir taisns, tik lielā mērā nepaklausība ir netaisna.» {LC 220.2}
«Sakarā ar šim briesmām stāv briesmas, Dieva taisnību nevērtēt pienācīgi augsti. Tā ir
modernu kanceles runātāju tendence, ka Dieva taisnīgumu šķir no Dieva labuma, to t. i.
taisnīgumu drīzāk nosauc vienkārši par jūtām, nekā paceļ augstāk — par likumu pamatu.
Jaunā teoloģijas prizma dala to, ko pats Kungs ir salicis kopā. Vai dievišķais likums ir
labums, vai ļaunums? Tas ir kaut kas labs. Tad arī taisnība ir laba, jo tā ir gribēšana izvest
likumu. No ieraduma, novērtēt pārāk zemu dievišķo taisnību un piegriezt pārāk maz
vērības sodam par cilvēku nepaklausību, viegli krīt citā ieradumā — novērtēt pārāk zemu
to žēlastību, kas notikusi lai izlīdzinātu grēku.» Tādā kārtā evaņģēlijs cilvēku sirdīs
pazaudē savu vērtību un svaru, un drīz viņi ir gatavi, patiesi atmest bībeli. {LC 221.1}
Daudzi sprediķotāji apgalvo, ka Kristus ar savu nāvi baušļus esot atcēlis, un cilvēki ir
brīvi no visām viņu prasībām. Ir tādi, kas baušļus uzskata kā smagu jūgu un tura pretī
likumu nebrīvībai evaņģēlijā domāto un baudāmo brīvību. {LC 221.2}
Bet pravieši un apustuļi pavisam citādi skatījās uz svēto Dieva likumu. Dāvids sacīja:
«Es staigāšu bez bēdām, jo es meklēšu tavas pavēles.»1 Apustulis Jēkabs, kas rakstīja pēc
Kristus nāves, atsaucās uz desmit baušļiem kā uz «ķēniņa bauslību» «pilnīgu svabadības
bauslību»2 Un Jāna parādīšanās grāmatas sarakstītājs vairāk kā pusgadusimteni pēc
182