You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Globālā</strong> <strong>Vienprātība</strong><br />
Jūdu karotāji vajāja romiešus ar tādu niknumu un spēku, ka draudēja tos pilnīgi<br />
iznīcināt. Tikai ar lielām grūtībām Cestījam izdevās atkāpties. Jūdi turpretim gandrīz bez<br />
zaudējumiem un ar bagātu laupījumu atgriezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Tā tomēr bija tikai<br />
māņu uzvara ar liktenīgām sekām: Sīvā pretošanās satracināja un apgaroja romiešus, kas<br />
atnesa briesmīgu nelaimi. Kas var to aprakstīt, kad Tits apmetās ap pilsētu! Tas bija ap<br />
Lieldienas laiku, kad miljoniem jūdu bija sapulcējušies viņas mūros. Barības krājumi, kuri<br />
rūpīgi glabāti pietiktu iedzīvotāju vajadzībām priekš vairākiem gadiem, caur ķildīgu partiju<br />
strīdiem, skaudību un atriebību bija visi iznīcināti, un līdz ar to aizstāvēšanās bija padarīta<br />
neiespējama. Tika izciestas visas bada šausmas. Mērs kviešu maksāja vienu talantu. Bada<br />
mokas bija tik lielas, ka citi ēda pat savs ādas jostas un sandales un ar zobiem plēsa un<br />
grauza savu vairogu pārvelkamos. Iknaktis daudz ļaužu no pilsētas pārzagās ienaidnieka<br />
pusē, meklēdami pa tumsu dažādas zālītes un tuksneša augus, bet tur šos pārdrošniekus<br />
visbiežāk gan noķēra, un tie aizmaksāja savu soli ar mokām un nāvi. Tiem, kurus<br />
ienaidnieks palaida, viņš atņēma visu, kas ar tik lielām briesmām bija salasīts Varas nesēji<br />
pilsētā ņēma palīgā visnecilvēciskākās spīdzināšanas, lai atņemtu pēdējo niecīgo<br />
krājumiņu, ko viens otrs, bada šausmu vajāts, bija noslēpis nezināmai rītdienai. Šis<br />
necilvēcības izdarīja nereti tādi, kuri vēl bija paēduši un gribēja vienīgi palielināt savu<br />
pārtikas krājumu. {LC 25.2}<br />
Tūkstoši un atkal tūkstoši aizgāja bojā no bada un sērgām. Mīlestības dabīgās saites<br />
likās būt izirušas. Vīrs aplaupīja savu sievu un sieva vīru. Varēja redzēt bērnus, kuri rāva<br />
maizes kumosu no vecāku mutes. Pravieša jautājumam: «Vai māte var aizmirst savu<br />
bērnu»1 lūk, kāda piekrita atbilde: «To sirdsžēlīgo sievu rokas ir savus bērnus vārījušas,<br />
lai viņām būtu barība savas tautas bēdu laikā.»2 Atkal bija piepildījies pravieša<br />
brīdinājums, kurš bija atskanējis četrpadsmit gadu simteņus atpakaļ: «Tā sieva, kas starp<br />
jums mīksta un kāra bija, ka viņa aiz sava mīkstuma un kāruma kāju nebija spēruse uz<br />
zemi, būs skaudīga pret vīru savā klēpī, un pret savu meitu, un pret to bērnu, kas no viņas<br />
miesas ir izgājis, un pret savu dēlu, ko tā dzemdējusi, jo viņa tos ēdīs slepeni visai lielā<br />
trūkumā un bailēs, kad tavs ienaidnieks spiedīsies tavos vārtos.»3 {LC 26.1}<br />
Romiešu vadoņi centās jūdiem iedvest bailes, lai tā jo drīzāk tos piespiestu padoties.<br />
Tie, kuri gūstā ņemot bija pretojušies, tika šausti pātagām, spīdzināti un beidzot sisti krustā<br />
pilsētas mūru priekšā. Ikdienas simtiem šādā kārtā tapa nonāvēti, un šis briesmīgais darbs<br />
turpinājās tik ilgi, kamēr visa Jošafata ieleja un Golgatas kalns bija apklāti ar biezu krustu<br />
mežu, kuram nācās grūti tikt cauri. Briesmīgi piepildījās Pilāta soģa krēsla priekšā<br />
izsacītais sātaniskais novēlējums: «Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.»1 Tits<br />
būtu šai briesmīgai ainai labprātīgi galu darījis, un Jeruzālemei pilnais sodu mērs paliktu<br />
aiztaupīts. Titu sagrāba šausmas, redzot visu ieleju pilnu līķu kaudzēm. Kā apburts viņš<br />
raudzījās no Eļļas kalna gala uz vareno un skaisto dievnamu un izdeva pavēli neaiztikt no<br />
tā neviena akmeņa. Iekams viņš šo nostiprināto vietu mēģināja ieņemt ar varu, viņš izsūtīja<br />
10
Change language