Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
virspriesteris vispirms pieprasīja sev varu atcelt ķeizarus un paskaidroja, ka neviens
spriedums, ko viņš spriedīs, no neviena nevar tikt apgāzts, bet ka viņam pašam gan esot
tiesība citu lēmumus atcelt. {LC 60.4}
Cik tirānisks bij nemaldīgais pāvests, labi raksturo viņa pazeminājošā apiešanās ar vācu
ķeizaru Indriķi IV. Viņš bij uzdrošinājies neatzīt pāvesta autoritāti, kāpēc pēdējais izslēdza
viņu no baznīcas un atcēla no troņa. Atstāts un apdraudēts no saviem firstiem, kuri bij
sazvērējušies pret savu ķeizaru un pēc pāvesta paziņojuma uzdrīkstējās drošāk pacelt
galvas, Indriķis jutās spiests bēgt uz Romu meklēt mieru. Savas sievas un viena uzticīga
sulaiņa pavadībā viņš ziemas vidū pārgāja pār Alpu kalniem, lai zemotos pāvesta priekšā.
Kad viņš bij nonācis pie Gregora pils, viņu ielaida ārējā pagalmā, vienu, bez viņa miesas
sargiem, kur viņš nostāvēja trīs dienas un naktis, ziemas aukstumā, puskails, basām kājām,
gaidīdams uz pāvesta atļauju ieiet pilī un stāties viņa priekšā. Kad minētās trīs dienas bij
pagājušas, gavējot un grēkus sūdzot, virspriesteris pieļāvās un pasludināja grēku
piedošanu, bet atcelšana no troņa palika spēkā: viņam vēl bij jānogaida pāvesta piekrišanu,
iekams viņš, t. i. Indriķis IV, atkal pušķotu sevi ķeizara varas nozīmēm un stātos ķeizara
godā. Bet Gregors VII, pārgalvīgs par savu uzvaru, lielījās, ka viņa pienākums esot
«pazemot lepnos ķēniņus» {LC 61.1}
Cik liela ir starpība starp lepno, augstprātīgo un valdīšanās kāro priesteru virsganu un
Kristus lēnprātību un pazemību, kurš ņāk pats pie ikviena cilvēka sirdsdurvtiņām un lūdz,
lai to ielaiž,solīdams dvēselēm grēku piedošanu un mieru; kurš mācīja saviem mācekļiem:
«Kas grib būt tas augstākais, lai ir jūsu kalps.»1 {LC 61.2}
Turpmākie gadu simteņi liecināja, ka Romas maldu mācības pastāvīgi iet plašumā. Pat
pirms pāvesta varas sākuma jau bij piegriezta uzmanība pagānu filozofiem, un tie ne mazu
iespaidu atstāja uz baznīcu. Daudzi, kas teicās esam atgriezušies, turējās pie pagānu
filozofu mācībām, nemitējās tās studēt un uzspieda viņas arī citiem, redzēdami viņās
līdzekli iegūt lielāku iespaidu pār pagāniem. Tādā kārtā kristīgā ticībā tika ienestas daudz
šaubīgas un maldīgas mācības. Izcilus vietu ieņēma ticība par cilvēku dabisku nemirstību
un ka mirušiem vēl esot pašsajūta. No šīs mācības tad nu izrisa maldu mācība par mūžīgām
mokām priekš galīgi neatgriezīgiem, kura agri iemiesojās pāvesta ticībā. {LC 62.1}
Tā bij sagatavots ceļš vēl viena pagānu izgudrojuma ievešanai, kuru Romā nosauca par
šķīstīšanas uguni un izlietoja, lai iedzītu bailes lēt- un māņticīgam pūlim. Šī maldu mācība
pieņem, ka ir tāda moku vieta, kurā visas grēku dēļ pazušanu nopelnījušās dvēseles cieš
sodu, no kura viņas, tiklīdz būs šķīstījušās no grēkiem, būs vaļā un tiks uzņemtas
debesīs. {LC 62.2}
Bet vēl viens izdomājums Romai bij vajadzīgs, lai varētu izmantot savu piekritēju bailes
un grēkus. Tā ir mācība par atlaižām. Visiem, kuri piedalīsies virspriestera karos, viņa
pasaulīgo varu paplašinot, vai pārmācot viņa ienaidniekus, vai izdeldējot tos, kas
25