Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 22 - Piepildītie Pravietojumi
Paejot laikam, kurā Kunga atnākšanu gaidīja sākumā, tas ir, 1844. gada pavasarī, tie,
kas ticībā bija skatījušies uz Viņa parādīšanos, nonāca šaubās un apmulsumā. Kamēr
pasaule uz viņiem raudzījās kā uz pilnīgu sakāvi cietušiem, kas noticējuši maldiem, viņu
mierinājuma un prieka avots joprojām palika Dieva Vārds. Daudzi turpināja meklēt
Rakstos, no jauna pārbaudot savas ticības pierādījumus, un, lai iegūtu tālāko gaismu, rūpīgi
pētīja attiecīgos pravietojumus. Šķita, ka Bībele skaidri un pārliecinoši apstiprina viņu
viedokli. Arī zīmes, kuras nebija iespējams pārprast, norādīja uz Kristus nākšanas tuvumu.
Un Kunga sevišķā svētība, kas atklājās grēcinieku atgriešanā, kā arī garīgā atmodā kristiešu
vidū, liecināja, ka šī vēsts ir no Debesīm. Tādēļ, lai gan ticīgie nevarēja izskaidrot savu
vilšanos, tie tomēr jutās droši, ka pagātnes piedzīvojumos viņu vadonis bijis Dievs.
Pravietojumos, kas viņiem norādīja uz Kristus otrās atnākšanas laiku, atradās pamācība,
kas pašreizējai neziņai un nedrošībai bija sevišķi piemērota un iedrošināja tos pacietīgā
ticībā gaidīt, līdz savā laikā atklāsies viss, kas tagad viņu izpratnei vēl likās tumšs.
Viens no šiem pravietojumiem bija uzrakstīts Habakuka grāmatas 2:1-4: "Es stāvu uz
vakts un kāpju tornī, un skatos, lai redzu, ko Viņš man sacīs un ko man būs atbildēt uz
manu sūdzību. Un Kungs man atbildēja un sacīja: Raksti parādīšanu un uzraksti uz
galdiem, ka to var viegli lasīt. Tai parādīšanai ir savs noliktais laiks, un tā steidzas uz galu
un nevils; jebšu tā gan kavējas, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta.
Redzi, dvēsele viņam ir pārgalvīga un netaisna, bet taisnais dzīvos caur savu ticību." (Glika
tulk.)
Pravietojumā dotais norādījums: "Raksti parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var
viegli lasīt," jau 1842. gadā ierosināja Čārlzu Fiču uzzīmēt pravietisku karti Daniēla un
Atklāsmes grāmatas parādīšanu ilustrēšanai. Šīs kartes izdošanu uzskatīja par Habakukam
dotā uzdevuma izpildīšanu. Tomēr neviens tad vēl neievēroja, ka tajā pašā pravietojumā
norādīts uz atklāsmes piepildīšanās šķietamu kavēšanos un neatlaidīgas gaidīšanas
nepieciešamību. Pēc vilšanās ļoti zīmīga šķita sekojošā Rakstu daļa: "Tai parādīšanai ir
savs nolikts laiks, un tā steidzas uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējas, tomēr gaidi, jo tā
nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta (..). Taisnais dzīvos caur savu ticību."
Arī kāds Ecēhiēla pravietojums ticīgiem kļuva par spēka un prieka avotu: "Kunga vārds
uz mani notika, sacīdams: Cilvēka bērns, kas tas jums par sakāmu vārdu Izraēla zemē, ka
jūs sakāt: Laiks ilgi velkas, un visa parādīšana būs nieki? Tādēļ saki uz tiem: Tā saka Kungs
Kungs (..). Tās dienas nākušas tuvu līdz ar ikvienu parādīšanas vārdu (..). Es, Kungs,
runāju; tas vārds, ko Es runāju, notiks un vairs nevilcināsies." "Izraēla nams saka:
Parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. (393)
238