Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
mākoņu plaisu spīd kāda zvaigzne, kuras spožums tumsā vēl jo vairāk izceļas. Viņa
uzticīgiem dod cerību un prieku, bet Dieva baušļu pārkāpējiem stingrību un dusmas. Tie,
kas Kristus dēļ visu uzupurējuši, tagad ir droši, itkā zem Kunga jumta paslēpti. Viņi ir
tikuši pārbaudīti un pasaules priekšā un patiesības nicinātāju priekšā apliecinājuši uzticību
tam, kas priekš viņiem miris. Brīnišķīga pārvēršanās ir pār tiem nākusi, kas pat nāvei acīs
skatoties ir palikuši uzticīgi. Viņi ir tikuši piepeši atsvabināti no dēmonu tumšās,
briesmīgās varmācības. Viņu īsi pirms tam vēl bālās, bailīgās un pārvērstās sejās atspīd
izbrīnīšanās, ticība un mīlestība. Viņu balsis paceļas gaviļu dziesmā: «Dievs ir mūsu
patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd,
un kalni pašā jūras vidū nogrimst, lai viņas ūdeņi kauc un plosās. un no viņas greznošanas
zeme dreb.»3 {LC 341.3}
Šiem uzticēšanās vārdiem uz augšu pie Dieva paceļoties, atšķiras mākoņi, un ir redzama
zvaigznēm nosētā debess, neizsakāmā godībā mirdzoša, kā pretstats melniem un
dusmīgiem mākoņiem abās pusēs. Debess pilsētas godība plūst ārā pa vārtiem, kad pie
debesīm parādās kāda roka, kas tura divus kopā saliktus galdiņus. Pravietis saka: «Un
debesis stāsta viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis.»4 Svētie baušļi, Dieva taisnība, kas ar
pērkoni un liesmām no Sinaja kalna tapa pasludināta kā dzīvības ceļa rādītāja, tiek doti
cilvēkiem kā tiesas mēraukla. Roka atver galdiņus un top redzami desmit ar uguni rakstīti
Dieva baušļi. Vārdi ir tik skaidri, ka visi viņus var lasit. Atmiņa ir uzmodusies, māņticības
un ķecerības tumsa ir izdzīta no katra dvēseles, un visiem zemes iedzīvotājiem tiek rādīti
desmit īsie, saprotamie, pilnie Dieva vārdi. Nav iespējams aprakstīt viņu bailes un
izmisumu, kas Dieva svētās prasības minuši kājām. Dievs deva viņiem likumu; viņi varēja
ar to salīdzināt savu raksturu un ieraudzīt savas kļūdas, kamēr vēl bija izdevība atgriezties
un laboties; bet lai iegūtu pasaules labvēlību, viņi atmet Dieva priekšrakstus un māca arī
citus, tos pārkāpt. Viņi ir centušies piespiest Dieva tautu apgānīt viņa sabatu. Tagad viņi
tiek notiesāti caur likumu, kuru viņi atmetuši. Ar briesmīgu noteiktību viņi redz, ka viņiem
nav aizbildinājuma. Viņi izvēlējās, kam tie gribēja, kalpot un ko tie gribēja pielūgt. «Un
jūs. Atkal redzēsiet to starpību starp taisnu un bezdievīgu, starp to, kas Dievam kalpo, un
to, kas viņam nekalpo.»1 {LC 342.1}
Dieva likuma ienaidniekiem, sākot no sprediķotāja līdz tam visumazākam, ir jauns
patiesības un pienākuma jēdziens. Viņi tagad redz, ka ceturtā bībeles baušļa sabats ir dzīvā
Dieva zieģelis. Viņi redz, ka viņi ir cīnījušies pret Dievu. Reliģijas mācītāji ir vadījuši
dvēseles pazušanā, solīdami tās vadīt līdz paradīzes vārtiem. Ne agrāk, kā beidzamā
aprēķināšanas dienā, būs redzams, cik liela ir cilvēku atbildība, kas stāv svētos amatos, un
cik briesmīgas ir neuzticības sekas. Tikai mūžībā mēs varam novērtēt kaut vienas vienīgas
dvēseles zušanu. Briesmīga būs to daļa, uz kuriem Dievs sacīs: «Prom no manis, tu
bezdievīgais kalps.» {LC 345.1}
387