Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
tās padoto daļu, un to radīja neticīgie un paši katoļi. (227) Ne protestantisma ieviešana, bet
gan apspiešana trīs simti gadus vēlāk Franciju ieveda visās šajās drausmīgajās nelaimēs.
Ļaunas aizdomas, neuzticība un nežēlīgs terors aptvēra visas sabiedrības šķiras.
Vispārējā satraukumā kļuva skaidri redzams, cik dziļi luterānisma mācības bija
iesakņojušās visizglītotākajos, iespaidīgākajos un raksturā viscēlākajos cilvēkos. Pēkšņi
tukšas kļuva uzticības un goda amatu vietas. Pazuda amatnieki, grāmatu iespiedēji,
zinātnieki, universitāšu profesori, rakstnieki un pat galma ļaudis. Simtiem cilvēku bēga no
Parīzes, labprātīgi kļūdami par trimdiniekiem, kas atstājuši savu dzimto zemi, un daudzos
gadījumos šī rīcība bija pirmais norādījums, ka tie ir labvēlīgi noskaņoti pret reformēto
ticību. Paveroties apkārt, pāvesta piekritēji jutās pārsteigti, ka savā vidū bija pacietuši tik
daudz nenojaustu ķeceru. Savu niknumu tie izgāza uz viņu varas robežās esošajiem ļoti
daudzajiem vienkāršās izcelsmes upuriem. Cietumi bija pārpildīti, un likās, ka degošo sārtu
dūmi, kurus iekūra Evaņģēlija apliecinātājiem, aizsedz pat dienas gaismu.
Franci I uzskatīja par vadoni tai lielajai zinātnes un apgaismības kustībai, kas iezīmēja
sešpadsmitā gadsimta sākumu. Viņam patika savā galmā sapulcināt rakstniekus un mācītus
vīrus no dažādām zemēm. Tieši ar viņa mīlestību uz zinātni un mūku gara tumsonības un
māņticības nicināšanu vismaz daļēji izskaidrojama zināmā iecietība, kas reformai tika
dāvāta sākumā. Bet reiz iededzies par ķecerības likvidēšanu, šis zinātnes aizgādnis izdeva
ediktu, kas visā Francijā aizliedza grāmatu iespiešanu. Francis I sniedz vienu no
daudzajiem vēsturiskajiem piemēriem, kas rāda, ka intelektuāla izglītība vien cilvēku
nepasargā no reliģiskas neiecietības un vajāšanas tieksmēm.
Francijai ar svinīgu un atklātu ceremoniju vajadzēja apņemties pilnīgi iznīcināt
protestantismu. Priesteri pieprasīja, ka ar mises noniecināšanu augstajām Debesīm nodarīto
publisko apvainojumu jāizpērk ar asinīm un ka karalim savas tautas labā šis briesmīgais
darbs jāatzīst par labu un vēlamu.
Šausmīgās ceremonijas norisei izvēlējās 1535. gada 21. janvāri. (228) Tautas
māņticīgās bailes un fanātiskais naids jau bija pamodināts. Parīzē drūzmējās ļaužu pulki
no visiem apkārtējiem apvidiem, ielas bija pārpildītas. Dienu vajadzēja sākt ar plašu un
iespaidīgu procesiju. "Nami, gar kuriem virzījās gājiens, bija rotāti sēru lentēm, un visā
ceļa garumā vietvietām pacēlās altāri." Par godu "svētajam sakramentam" visu namu
durvju priekšā dega lāpas. Jau pirms rītausmas pie karaļa pils sāka veidoties gājiens.
"Vispirms nesa dažādu baznīcu karogus un krustus. Pēc tam pa pāriem nāca pilsoņi ar
lāpām rokās." Sekoja četri mūku ordeņi, ikviens savā īpatnējā tērpā. Tad tika nests liels
daudzums ievērojamāko relikviju. Tālāk uz zirgiem jāja augstākie garīdznieki savos spilgti
sarkanajos purpura talāros, izrotājušies ar dažādiem krāšņiem, mirdzošiem dārgakmeņiem.
"Hostiju zem krāšņa baldahīna, kuru turēja augstdzimuši prinči, nesa pats Parīzes
bīskaps.(..) Aiz hostijas gāja karalis. (..) Francis I tai dienā nenesa ne kroni, ne karalisko
133