Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
lūpām, kas nupat vēl zaimoja, atskanēs kliedziens: «Ir atnākusi lielā dusmības diena, kas
var pastāvēt?» Bezdievīgie lūdz, ka labāk klinšu kalni pār viņiem klātos, nekā stāties tā
vaiga priekšā, kuru viņi ir nicinājuši un atmetuši. Šo balsi, kura pat mirušos var uzmodināt,
viņi pazīst. Cik bieži šī viņa lēnā, lūdzošā balss nav viņus saukusi uz atgriešanos. Cik bieži
viņa bija dzirdama drauga, brāļa, glābēja lūgšanās. Neviena cita balss žēlastības atmetējiem
nevarēja būt tik pazudinoša un nosodoša, kā šī, kura tik ilgi bija lūgusi: «Atgriežaties,
atgriežaties no saviem ļauniem ceļiem. Jo kāpēc jūs gribiet mirt, jūs no Israēla nama?»2
Ak, kaut tā priekš viņiem būtu tikai svešnieka balss! Jēzus saka: «Tādēļ nu, ka es jūs
aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju. un nav, kas uzklausa, un jūs visu manu
padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet.»3 Šī balss liek atminēties lietas, kuras
viņi labprāt gribētu izdzēst iz atmiņas— neievērotus brīdinājumus, atteiktus ielūgumus, par
maz novērtētas priekšrocības. Tur ir tie, kas zaimoja Kristu viņa pazemībā. Ar neatturamu
spēku viņiem spiežas atmiņā cietēja vārdi, kurus viņš sacīja, atbildēdams uz augsto
priesteru jautājumiem: «No šī laika jūs redzēsiet to Cilvēka Dēlu sētam pie tā Visspēcīgā
labās rokas un nākam no debess padebešiem.»1 Tagad viņi to ierauga viņa godībā, un
viņiem vēl jāredz to sēžam pie tā Visspēcīgā labās rokas. {LC 345.2}
Tie, kas nav atzinuši Jēzu kā Dieva dēlu, tagad ir kā bez valodas. Tas ir pārgalvīgais
Hērods, kas smējās par viņa ķēnišķīgo tituli un kas pavēlēja zaimojošiem kareivjiem viņu
izsaukt par ķēniņu. Tie ir taisni tie paši vīri, kas ar savām nolādētām rokām lika ap viņa
pleciem purpura mēteli un ērkšķu vaiņagu ap viņa svēto pieri; kas viņa padevīgā rokā
izsmiedami lika scepteri un ar Dievu zaimojošiem izsmiekla vārdiem zemojās viņa priekšā.
Tie vīri, kas sita un apspļāva dzīvības Lielkungu, tagad novēršas no viņa caururbjošā skata
un mēģina izbēgt no viņa klātbūtnes uzvarošās godības. Tie, kas sita naglas viņa rokās un
kājās, kareivis, kas caururba viņa sānus, tagad ar bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem redz
šīs zīmes. Ar briesmīgu skaidrību priesteri un virsnieki atminas Golgatas notikumus. Ar
šausmām un bailēm viņi atceras, ka viņi ar sātaniskām gavilēm galvas kratīdami izsaucās:
«Citus viņš pestījis un sevi pašu nevar pestīt. Ja viņš tas Israēla ķēniņš, lai viņš nu nokāpj
no krusta, tad mēs viņam ticēsim. Viņš Dievam ir uzticējies, lai tas viņu atpestī, ja tas tam
tīk.»2 Dzīvi viņi atminas Pestītāja līdzības par vīnadārzniekiem, kas liedzās dot savam
Kungam vīna kalnu augļus, kas apgājās ļauni nr viņa kalpiem un nosita viņa dēlu. Viņi
atminas arī savus pašu izteicienus: Vīnakalna kungs šos bezdievīgos vīrus briesmīgi
nomaitās. Šo neuzticamo vīru grēkos un sodībā priesteri un vecākie redz savu pašu
izturēšanos un savu pašu taisno notiesāšanu. Vēl stiprāk par saucienu: «Sit viņu krustā, sit
viņu krustā!», kas atskanēja Jeruzālemes ielās, paceļas briesmīgais izmisuma pilnais vaisauciens:
«Viņš ir Dieva dēls! Viņš patiesi ir Mesija!» Viņi mēģina bēgt no visu ķēniņu
Ķēniņa tuvuma. Par velti viņi mēģina apslēpties dziļās zemes alās, jo tās zemei trīcot
sagāžas. {LC 348.1}
389