Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ieradumos sekotu Kungam Jēzum Kristum, līdz ar to iespaidīgi pamācot ļaudis, ka arī tie
uzticīgi sekotu viņiem tajā pašā ceļā." (6)
Tā Viklifs pāvestam un viņa kardināliem atklāja Kristus lēnprātību un pazemību; ne
tikai viņiem, bet arī visai kristīgajai pasaulei uzrādot ārkārtīgo atšķirību starp tiem un
Meistaru, par kura pārstāvjiem viņi sevi sauca.
Viklifs bija pilnīgi pārliecināts, ka par savu uzticību nāksies samaksāt ar dzīvību.
Karalis, pāvests un bīskapi bija apvienojušies, lai panāktu viņa bojāeju, un šķita
nenovēršami, ka ne ilgāk kā pēc dažiem mēnešiem viņam būs jākāpj uz sārta. Tomēr šī vīra
drosme nebija samazinājusies. "Kāpēc jūs runājat par mocekļa kroņa meklēšanu kaut kad
nākotnē?" viņš sacīja. "Pasludiniet tikai Kristus Evaņģēliju augstprātīgajiem prelātiem, un
mocekļa nāve neizpaliks. Ak tā! Man vajadzētu dzīvot un klusēt? (..) Nekad! Lai nāk šis
sitiens, es to gaidu." (7)
Bet Dieva tālredzīgās rūpes vēl arvien sargāja savu kalpu. Vīram, kurš visu dzīvi bija
drosmīgi aizstāvējis patiesību, ik dienas pakļaujot briesmām savu dzīvību, nevajadzēja
krist par upuri ienaidnieku naidam. Viklifs nekad necentās sevi pasargāt, bet Dievs viņu
sargāja; un tagad, kad viņa ienaidnieki jau jutās droši par savu laupījumu, Dieva roka viņu
izrāva no to sniedzamības robežām. Gatavojoties savā draudzē Lutervortsā izdalīt svēto
Vakarēdienu, viņš pakrita, triekas skarts, un īsā laikā šķīrās no šīs dzīves..
Dievs pats Viklifam bija noteicis viņa darbu. Kungs šī vīra mutē bija ielicis patiesības
Vārdu un ap viņu nostādījis sardzi, lai šis Vārds varētu nonākt pie ļaudīm. Viņa dzīvība
tika pasargāta un viņa darbība paildzināta, līdz tika izveidots pamats lielajam reformācijas
darbam.
Viklifs nāca no tumšajiem Viduslaikiem. Viņam nebija neviena priekšteča, no kura
darba varētu mācīties, kā veidot reformas sistēmu. Līdzīgi Jānim Kristītājam, aicināts
sevišķas misijas izpildīšanai, viņš bija jaunas ēras vēstnesis. Tomēr viņa sludinātās
patiesības sistēmā valdīja tāda saskaņa un pilnība, kuru tam sekojošie reformatori
nepārspēja un ko daži nesasniedza pat simts gadus vēlāk. Pamats bija likts tik plaši un dziļi,
celtnes galvenie balsti stāvēja tik stipri un uzticami, ka tiem, kas nāca pēc viņa, nevajadzēja
tos pārveidot.
Viklifa ievadītajai kustībai pirmsākums meklējams Bībelē. Tā tiecās atbrīvot
sirdsapziņu un prātu, kā arī tik ilgi pie Romas uzvaras ratiem piejūgto tautu. Tajā bija
svētību straumes avots, kas līdzīgi dzīvības ūdenim kopš četrpadsmitā gadsimta ir plūdusi
cauri visiem nākamajiem laikmetiem. Nešaubīgā pārliecībā reformators Svētos Rakstus
atzina kā Dieva gribas inspirētu atklāsmi, kā uzticamu mērogu ticībai un dzīvei. Viņš
uzauga, cienot Romas baznīcu kā dievišķu un nekļūdīgu autoritāti, nejautājošā godbijībā
pieņemot tūkstoš gados iesakņojušās mācības un tradīcijas, tomēr vēlāk no tā visa novērsās,
47