Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 9 - Šveices Reformators
Draudzes reformēšanai vajadzīgo darba rīku izvēlē atklājās tas pats dievišķais plāns,
kas draudzes sākotnējā dibināšanā. Debesu Skolotājs pagāja garām šīs zemes lielajiem
vīriem, titulētajiem un bagātajiem, kas kā tautas vadoņi bija pieraduši saņemt godu un
slavu. Viņi bija tik lepni un tā paļāvās uz savu izdaudzināto pārākumu, ka tos vienkārši
nebija iespējams pārveidot par citiem cilvēkiem līdzi jūtošiem vīriem un pazemīgā
Nācarieša līdzstrādniekiem. Tādēļ aicinājums – "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku
zvejniekiem" (Mat. 4:19) – atskanēja neizglītotajiem, smagā darbā norūdītajiem Galilejas
zvejniekiem. Šie mācekļi bija pazemīgi un pieņēma pamācības. Jo mazāk tos bija
ietekmējušas tā laika nepareizās mācības, jo sekmīgāk Kristus viņus varēja veidot un
sagatavot savam darbam. Tā notika arī Lielās Reformācijas dienās. Vadošie reformatori
bija vīri ar neievērojamu izcelsmi – cilvēki, kas savu laikabiedru vidū atšķīrās ar to, ka
viņus mazāk kā citus valdzināja sabiedrisko šķiru dižošanās, kā arī liekulības un
garīdzniecības intrigu iespaidi. Lielāku sekmju iegūšanai Dieva plānā paredzēts izmantot
pazemīgus darba rīkus. Tad godu nedos cilvēkiem, bet Tam, kurš ar viņu starpniecību
strādā tā, lai tie vēlētos un darītu Viņa labo prātu.
Tikai dažas nedēļas pēc Lutera piedzimšanas Saksijas kalnrača būdiņā, Alpu kalnos,
nelielā ganu mājoklī, pasaulē nāca Ulrihs Cvinglijs. (172) Viņa apkārtnes iespaidi bērnībā
un pirmās izglītības laikā iegūtais to sagatavoja uzdevumam nākotnē. Uzaugdams vareno
un krāšņo dabas ainavu vidū, viņš jau agri aptvēra Dieva varenību un majestāti. Jaunekļa
ilgas aizdedzināja nostāsti par dzimtenes kalnājos veiktajiem varonīgajiem darbiem. Un,
apsēdies blakus savai dievbijīgai vecmāmiņai, viņš uzmanīgi klausījās nedaudzajos
dārgajos Bībeles stāstos, ko tā bija atradusi starp baznīcas leģendām un tradīcijām. Ar
nenogurstošu interesi viņš sekoja vēstījumiem par sentēvu un praviešu iespaidīgajiem
darbiem, par ganiem, kas sargāja ganāmpulkus Palestīnas pakalnos, kur ar tiem sarunājās
eņģeļi, par Betlēmes Bērnu un Golgātas Vīru.
Līdzīgi Luteram, arī Cvinglija tēvs vēlējās, lai viņa dēls iegūtu labu izglītību, un tāpēc
zēnu jau agri aizsūtīja prom no dzimtās ielejas. Viņa prāts attīstījās ātri, un drīz vien radās
problēma, kur atrast piemērotus un spējīgus skolotājus. Trīspadsmit gadu vecumā viņš
devās uz Berni, kur tajā laikā atradās ievērojamākā Šveices skola. Tomēr tieši šeit
uzglūnēja briesmas, kas draudēja iznīcināt viņa daudzsološo dzīvi. Mūki neatlaidīgi pūlējās
to ievilināt kādā klosterī. Dominikāņi un franciskāņi sacentās par popularitāti tautā. To viņi
mēģināja panākt ar baznīcu pārmērīgu izrotāšanu, ar ceremoniju krāšņumu un slavenu
relikviju un brīnumdarošu svētbilžu spēku.
Bernes dominikāņi saprata, ka, ja tiem izdotos dabūt savā pusē talantīgo un izglītoto
jaunekli, tad viņi būtu sev nodrošinājuši gan peļņu, gan godu. Jaunība, dabiskās oratora un
rakstnieka spējas un viņa apdāvinātība mūzikā un dzejā dotu daudz lielākus panākumus
97