Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Tie, kas staigā Golgatas krusta ēnā, nevar būt augstprātīgi, tie arī nelielīsies un nesacīs,
ka viņiem nav grēku. Viņi apzināsies, ka tie bija viņu grēki, kuru dēļ Dieva Dēls cieta nāves
bailes.— un šī pārdoma vedis viņus pie pašpazemošanās. Tie, kas dzīvo ciešā sakarā ar
Pestītāju, vislabāk zinās cilvēku vājības un grēcību un liks savu vienīgo cerību uz krustā
sistā un augšāmcēlnšos Pestītāja nopelniem. {LC 227.1}
Svēttapšana, kura tagad redzama kristīgā pasaulē, izsauc pašlepnuma garu un
vienaldzību pret Dieva baušļiem, kas pierāda, ka bībeles reliģija viņiem sveša. Viņu
piekritēji māca, ka cilvēks topot svēts vienā pašā acumirklī un ka caur ticību vien tūliņ
varot panākt šo stāvokli. Viņi saka: «Tici tikai, tad tu saņemsi svētību.» Tālākas pūles no
saņēmēja puses tiek ieskatītas par nevajadzīgām. Tanī pašā laikā viņi arī noliedz, ka Dieva
likumiem tagad vairs būtu kāds spēks un apgalvo, viņi esot brīvi no pienākumiem pret
baušļiem. Vai tas var būt, ka cilvēki var tapt svēti, nesaskaņojot sevi ar Dieva raksturu un
gribu, nesaskaņojoties ar tiem pamatiem, kas izteic viņa dabu un gribu, un darot kas pašiem
tīk? {LC 227.2}
Prasība pēc kādas vieglas reliģijas, kurai nevajaga ne cenšanos, ne pašaizliegšanos, ne
atsacīšanos no pasaules trakulībām, ir padarījusi mācību par ticību un ticību vienu pašu par
visai mīļu mācību; bet ko saka Dieva vārds? Apustulis Jēkabs saka: «Ko tas palīdz, mani
brāļi, ja kas saka, ka viņam ir ticība, bet darbu nav? Vai ticība viņu var izglābt?... Ticība,
ja tai darbu nav, ir nedzīva. Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu
Īzāku par upuri atnesdams uz altāri? Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa
darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem... Tad nu jūs redziet, ka cilvēks top taisnots
no darbiem un ne no ticības vien.»1 Dieva vārds liecina pret šo pavedinošo mācību par
ticību bez darbiem. Tā nav ticība, prasīt debess labvēlību, neizpildot noteikumus, zem
kuriem vien žēlastība ir iemantojama. Tā ir iedomība, jo īstai ticībai ir pamats svēto rakstu
apsolījumos un pavēlēs. {LC 227.3}
Neviens, kas tīšā prātā pārkāpj Dieva baušļus, lai nemāna sevi ar ticību, ka taps svēts.
Katrs grēks piespiež klusēt gara balsi, kas aizliedz grēkot, un atšķir dvēseli no Dieva.
«Grēks ir baušļa pārkāpšana.» «Ikviens, kas grēko, viņu nav redzējis, nedz viņu atzinis.»1
Lai gan Jānis savās vēstulēs tik sīki raksta par mīlestību,viņš tomēr nekavējas atklāt to
cilvēku patieso dabu, kuri grib gan kļūt svēti, bet pārkāpj Dieva baušļus. «Kas saka: es viņu
pazīstu, un netur viņa baušļus, ir melkulis un patiesība viņā nav. Bet kas viņa vārdu tur,
iekš tā patiesi Dieva mīlestība ir pilnīga.»2 Te ir katras atzīšanas pārbaudījuma akmenis.
Par nevienu cilvēku mēs nevaram sacīt: «viņš ir svēts», neliekot pie viņa vienīgo dievišķo,
debess un zemes mērauklu. Kad cilvēki nesajūt tikumības likumu lielo nozīmi, kad nevērtē
Dieva baušļus un skatās vieglprātīgi uz tiem, kad pārkāpj pat niecīgāko no viņiem un
cilvēkus māca darīt tāpat, tad debesīs viņi tiks atzīti par necienīgiem un viņu prasības netiks
ievērotas. Un apgalvojums, ka esot bez grēkiem, jau pats par sevi pierāda, ka tas, kurš tādas
prasības ceļ, ir tāļu no svētuma. Jo viņam nav īstās sajēgas par Dieva bezgalīgo skaidrību
186