Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
sagādātu iespējami lielākas ciešanas, vēl uzreiz neizdzēšot paša upura dzīvību. Daudzos
gadījumos šīs velnišķīgās metodes atkārtoja līdz cilvēka izturības galējai robežai, kamēr
daba atteicās no cīņas un cietējs apsveica nāvi kā ļoti gaidītu atbrīvošanās iespēju no šīm
mokām.
Tāds bija Romas pretinieku liktenis. Bet arī savus piekritējus tā audzināja ar pātagām,
ar mokošu badu un askētismu visdažādākos neiedomājamos, sirdi satraucošos veidos. Lai
iegūtu Debesu labvēlību, grēku nožēlotāji, pārkāpjot dabas likumus, pārkāpa arī Dieva
likumus. Viņus mācīja saraut ģimenes saites, kuras Kungs veidojis, lai cilvēkus svētītu un
iepriecinātu šīs zemes dzīves laikā. (570) Baznīcu robežās atrodami miljoniem upuru kapi,
kas savu dzīvi pavadīja, veltīgi pūloties klusināt dabīgo mīlestību un apspiest labu vēlošas
domas attiecībā uz sev līdzīgiem cilvēkiem.
Ja vēlamies saprast gadsimtiem ilgstošo sātana neatlaidīgo nežēlību, kas izpaudās nevis
pie tiem, kas nekad nebija dzirdējuši par Dievu, bet kristīgās pasaules pašā sirdī un visās
tās robežās, tad mums tikai jāieskatās katolicisma vēsturē. Ar šo gigantisko krāpšanas
sistēmu ļaunuma valdnieks sasniedz savu mērķi, apkaunojot Dievu un darot nelaimīgus
cilvēkus. Un, kad mēs ieraugām viņa sekmes sevis maskēšanā un sava darba veikšanā,
izlietojot baznīcas vadoņus, tad varam labāk saprast, kāpēc tam ir tik lielas antipātijas pret
Bībeli. Lasot šo grāmatu, atklājas Dieva žēlastība un mīlestība; tur kļūst redzams, ka
Radītājs cilvēkiem nav uzlicis nevienu no šīm smagajām nastām. Viņš prasa tikai grēkus
nožēlojošu un satriektu sirdi, pazemīgu un paklausīgu garu.
Lai kļūtu derīgi Debesīm, Kristus savā dzīvē vīriem un sievām nav devis priekšzīmi
ieslēgties klosteros. Viņš nekad nav mācījis, ka vajadzētu apspiest mīlestību vai līdzjūtību.
Pestītāja sirds plūda pāri patiesā mīlestībā. Jo vairāk cilvēks tuvojas morālai pilnībai, jo
lielāks būs viņa jūtīgums, jo skaidrāk tas saskatīs grēku un spēs palīdzēt cietējiem. Pāvests
sevi sauc par Kristus vietnieku, bet kāds ir viņa raksturs salīdzinājumā ar mūsu Pestītāju?
Vai ir zināms, ka Kristus kādreiz būtu iemetis cilvēkus cietumā vai nodevis mocīšanai tikai
tāpēc, ka tie Viņu negodāja kā Debesu Ķēniņu? Vai Viņš ir pacēlis savu balsi, lai notiesātu
uz nāvi tos, kas Viņu neuzņēma? Kad Viņu noraidīja samariešu ciema iedzīvotāji, apustulis
Jānis sašutumā jautāja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos
sadedzina," bet Jēzus tikai līdzjūtīgi uzlūkoja savu mācekli un, norājot viņa skarbumu,
sacīja: "Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." (Lūk. 9:54,56) (571)
Cik ļoti Kristus gars atšķiras no tā, kas sevi sauc par Viņa vietnieku!
Tagad Romas baznīca pasaules priekšā parādās diezgan laba, ar atvainošanos cenšoties
apklāt drausmīgo nežēlību pagātnē. Tā ietērpjas Kristum līdzīgās drēbēs, bet patiesība nav
mainījusies. Ikviens pāvestības princips, kas pastāvēja pagājušajos gadsimtos, ir dzīvs arī
šodien. Joprojām tiek ievērotas doktrīnas, kuras izgudroja vistumšākajos laikmetos. Lai
neviens sevi nepieviļ! Pāvestība, ko protestanti tagad tik labprāt godā, ir tā pati, kas valdīja
343