Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
taisnības eņģeļus, es saucu tevi uz atgriešanos, bet viss veltīgi. Ne tikai Dieva kalpus, un
sūtņus un praviešus tu atstūmi un atmeti, bet arī savas tautas Svēto, savu Pestītāju. Vienīgi
tavas vainas dēļ šis sods ir nācis pār tevi. «Un jūs negribējāt nākt pie manis, lai jums būtu
dzīvība.»2 {LC 21.2}
Visas priekšsludināšanas par Jeruzālemes izpostīšanu piepildījās burts pēc burta.
Jūdiem bija jāatzīst patiesība viņa brīdinošos vārdos: «Ar kādu mēru jūs mērīsiet, jums taps
mērīts.»1 Parādījās zīmes un notika brīnumi — nelaimes un tiesas pirmie vēstneši. Nakts
vidū redzēja neparastu gaismu virs dievnama un altāra lidināmies. Saulei noejot mākoņos
parādījās kaujas ratos uz kauju gatavi kara vīri. Priesteri, kuri to nakti kalpoja svētā vietā,
tika iztrūcināti no noslēpumainām skaņām, zeme sakustējās un dzirdēja daudz balsis
sakām: «Iesim prom no šejienes.» Lielie vārti rīta pusē, kuri bija tik smagi, ka tikai
divdesmit vīri ar pūlēm varēja tos atvērt un aizvērt un kuru dzelzs aizšaujamie dziļi ķēra
akmeņa slieksni, ap pusnakti atdarījās paši no sevis. {LC 22.1}
Septiņus gadus kāds vīrs staigāja ap Jeruzālemi, un pravietoja nelaimi, kurai bija janāk
pār pilsētu. Dienu un nakti viņš dziedāja dīvainu sēru dziesmu: «Balss no rītiem, balss no
vakariem, balss no četriem vējiem, balss par Jeruzālemi un dievnamu, balss par līgavaini
un līgavu, balss par visu tautu.» Šo savādo cilvēku iemeta cietumā un šauta pātagām, taču
neviens vaids nenāca pār viņa lūpām. Uz apsmiekliem un pārestībām viņš atbildēja ar vienu
un to pašu: «Vai, vai Jeruzāleme, vai taviem iedzīvotājiem!» Viņš nemitējās brīdināt,
kamēr to beidzot pa Jeruzālemes aplenkšanas laiku nosita. Viņa pravietojumi bija
piepildījušies {LC 22.2}
Neviens kristīgais Jeruzālemes izpostīšanas laikā neaizgāja bojā. Kristus bija biedinājis
savus ļaudis. Visi ticīgie gaidīja apsolīto zīmi. Jēzus. bija sacījis «Bet kad jūs redzēsiet
Jeruzālemi visapkārt apstātu no karaspēka, tad ziniet, ka viņas izpostīšana tuvu klāt. Tad
lai bēg kalnos, kas ir Jūdejā, un lai steidzas prom, kas ir viņas vidū; un tie, kas ir uz zemēm,
lai neiet tur iekšā.»1Kad romiešu kara pulki zem Cestija vadības bija ielenkuši pilsētu un
šķita pienācis īstais brīdis taisīt pēdējo spiedienu uz pilsētu, viņi nevienam negaidot piepeši
atkāpās. Ieslēgtie, kuriem jau katra cerība bija zudusi, tai brīdī, kad Cestijs izlaida savu
atkāpšanās pavēli, bija jau gatavi padoties. Dieva žēlīgā gādība iekārtoja apstākļus tā, ka
tie nāca par labu viņa tautai. Apsolītā zīme kristīgiem bija dota, nu tagad visi, kas gribēja
paklausīt Pestītāja brīdinājumam, varēja atstāt Jeruzālemi. Apstākļi tā sagadījās, ka ne jūdi,
ne romieši nevarēja aizkavēt kristīgo bēgšanu. Cestijam atkāpjoties, jūdi gāzās ārā no
Jeruzālemes un vajāja bēgošos romiešus; nevienam nebija laika uzmanīt kristīgos, un tie
prata izlietot šo izdevīgo situāciju. Bija tīrs arī ceļš un tīra zeme, pa kuru un uz kuru viņiem
bija jābēg. Romieši bija jau promkārtā kristīgie visā zemē varēja izvest savu bēgšanas
nodomu. Bez vilcināšanās viņi bēga uz drošu vietu— uz Pellas pilsētu Perējā, viņpus
Jordānas. {LC 25.1}
9