Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Līdzšim es ar pāvestu tikai rotaļājos; tagad es vedu atklātu karu. Es iesāku savu darbu
Dieva vārdā; tas tiks padarīts bez manis, tikai caur viņa spēku.» {LC 138.2}
Uz savu ienaidnieku pārmetumiem un nicinājumiem, ka ar viņa lietu stāvot vāji, Luters
atbildēja: «Kas zin, vai Dievs mani nav izredzējis un aicinājis par vajadzīgā darba darītāju
un vai pļāpām nebūtu jābīstas, ka viņi mani nonicinādami, nonicina pašu Dievu? Viņi saka,
es esot viens pats; nē, Jehova ir ar mani. Pēc viņu sajēguma Mozus viens atstāja Ēģipti;
Elija bija viens ķēniņa Ahaba valdīšanās laikā; Jesaja bija viens Jeruzālemē; Ecēhiēls bija
viens Bābelē. Klausies, Roma: Vēl nekad Dievs nav izredzējis augsto priesteri vai citu kādu
augstu personu par pravieti; turpretim viņš izraudzījis zemus un nicinātus vīrus, vienreiz
pat ganu Āmosu. Visos laikos svētie bija spiesti rādīt ķēniņiem, viņu vasaļiem,
neuzticamiem priesteriem, viņu dzīvi, riskējot pie tam savas dzīvības.» «Es nesaku, ka es
arī esmu praviets; bet to gan es saku, ka viņiem būs bīties taisni tāpēc, ka es esmu viens,
kamēr apspiedēja pusē ir lieli skaitļi, šķiras, bagātības un zaimu vēstules. Jā, es esmu viens;
bet es stāvu augstu, jo man blakus ir Dieva vārds; un tomēr no visiem daudzinātiem lieliem
skaitļiem vislielākā spēka nav viņu vidū.» {LC 138.3}
Bet tomēr nebija bez briesmīgas iekšķīgas cīņas, kamēr Luters beidzot nolēma šķirties
no baznīcas. Tas bija ap to laiku, kad viņš rakstīja: «Es jūtu ar katru dienu vairāk, cik grūti
ir atteikties no tā ļaunuma, kurš jau no bērnu dienām piesavināts. Ak, cik daudz sāpes man
tas maksāja, kaut gan raksti stāvēja par mani, kamēr pats sevi pārliecināja, ka man jāsaņem
drosme, vienam pašam nostāties pret pāvestu un parādīt viņu ka antikristu! Cik daudz gan
manai sirdij nebij rūpju! Cik daudzreiz, kad biju sarūgtināts, neesmu sev vaicājis to, kas
pāvesta draugiem tik bieži bija uz lūpām: «Vai tu viens esi gudrs? Vai tas var būt, ka citi
visi maldās? Kā tad būs, ja tu pats maldies un tik daudzas dvēseles savos maldos sapini,
tās uz mūžu pazudinādams?» Tā cīnījos es pats ar sevi un ar sātanu, kamēr beidzot Kristus
ar savu nemaldīgo vārdu bija padarījis manu sirdi stipru kā tēraudu pret visām
šaubām.» {LC 139.1}
Pāvests bija Luteram piedraudējis uzlikt baznīcas lāstus, kad viņš savas mācības
neatsauks, un tagad draudi bija izvesti. Iznāca jauna bulla, kura paziņoja galīgu Lutera
šķiršanos no baznīcas un ka debesis viņu nolādējušas, ieslēdzot lāstā arī visus tos, kas viņa
mācības pieņems. Lielā cīņa bija pilnīgi sākusies. {LC 139.2}
Pretošanās sagaida visus tos, kurus Dievs izraudzījis par saviem ieročiem, kuriem
jāpasludina sava laika īpašas patiesības. Bija kāda sevišķa patiesība Lutera dienās— viena
patiesība, kurai tajā laikā bija īpašs svars; ir sevišķa patiesība arī priekš mūslaiku baznīcas.
Viņš, kas pēc sava padoma un prāta ir visu ierīkojis, ir atradis par labu, nolikt cilvēkus
dažādos apstākļos un uzlikt viņiem viņu laikam piemērotus pienākumus, skatoties pēc
apstākļiem, kādos viņi atrodas. Kad viņi tiem dāvāto gaismu prastu cienīt, viņi nāktu arī
pie dziļākas Dieva patiesības atzīšanas. Bet pēc patiesības vairuma mūsu dienās tikpat maz
79