Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
dzirdami šo mirstošo liecinieku vārdi, kas ļaužu sirdis pildīja ar nesatricināmu apņemšanos
nokratīt Romas važas.
Hamiltons un Višerts, karaliski savā raksturā un pēc dzimšanas, līdz ar daudziem
vienkāršas izcelsmes mācekļiem atdeva savu dzīvību uz sārta. Bet no Višerta moku vietas
nāca viens, kuru liesmām nebija lemts apklusināt, viens, kuram Dieva vadībā bija lemts
pāvestībai Skotijā iezvanīt nāves zvanu.
Džons Nokss jau bija novērsies no baznīcas tradīcijām un misticisma, lai dzīvotu
saskaņā ar Dieva Vārda patiesībām; un šo apņemšanos atstāt savienību ar Romu un
pievienoties vajātajiem reformatoriem viņā vēl vairāk nostiprināja Višerta mācības.
Kad biedri to skubināja uzņemties sludinātāja amatu, viņš, bailēs drebot, atsacījās no
tādas atbildības, un tikai pēc daudzām vientulībā pavadītām dienām un smagas cīņas pašam
ar sevi beidzot piekrita šim priekšlikumam. Bet, reiz šo vietu ieņēmis, viņš savu darbu
turpināja darīt nelokāmā noteiktībā un drosmīgā bezbailībā, kamēr vien dzīvoja. Šis
uzticīgais reformators nemaz nebaidījās no cilvēkiem. Mocekļu sārti, kas liesmoja viņam
visapkārt, tikai vēl vairāk stiprināja tā dedzību. Par spīti draudošajam tirāna bendes cirvim,
kas tika vicināts pār viņa galvu, šis vīrs stingri stāvēja savā vietā un spēcīgi cirta pa labi un
pa kreisi, tādā veidā postot elku pielūgšanas iekārtu.
Vaigu vaigā sastopoties ar Skotijas karalieni, kuras klātbūtnē bija zudusi daudzu
protestantu vadoņu dedzība, Džons Nokss nodeva noteiktu liecību par patiesību. Viņu
nevarēja pakļaut ar glaimiem, un arī no draudiem viņš bailēs nedrebēja. Karaliene to
apvainoja ķecerībā. Viņa sacīja, ka tas esot mācījis ļaudis pieņemt valstī aizliegtu reliģiju
un tāpēc pārkāpis Dieva pavēli, kas prasa, lai pavalstnieki paklausa saviem valdniekiem.
Bet Nokss noteikti atbildēja:
"Tā kā pareizā reliģija nav cēlusies no laicīgiem valdniekiem, ne arī no tiem saņēmusi
varu, bet to dabūjusi vienīgi no mūžīgā Dieva, tad pavalstnieku pienākums nav pielāgot
savu reliģiju valdnieku tieksmēm. (251) Jo bieži tieši valdnieki ir visnezinošākie Dieva
patiesajā reliģijā. (..) Ja visi Ābrahāma pēcnācēji būtu pieņēmuši faraona reliģiju, kura
pavalstnieki viņi bija tik ilgu laiku, sakiet, lūdzu, kundze, kāda reliģija tad valdītu pasaulē?
Vai arī, ja visi cilvēki apustuļu dienās būtu pieņēmuši Romas imperatoru reliģiju, kāda
reliģija tad pastāvētu virs zemes? (..) Un tā, kundze, jūs varat saprast, ka pavalstniekiem
ticības lietās nav jāpiemērojas savu valdnieku reliģijai, kaut gan viņiem ir pavēlēts
valdniekiem paklausīt."
Tad Mērija sacīja: "Jūs Rakstus izskaidrojat savādāk nekā viņi (Romas katoļu mācītāji);
kam lai es ticu, un kas būs tiesnesis?"
"Jums jātic Dievam, kurš skaidri runā savā Vārdā," atbildēja reformators, "un vairāk
par to, ko māca Vārds, jums nevajag ticēt ne vienam, ne otram. Dieva Vārds pats sevi
148