You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Globālā</strong> <strong>Vienprātība</strong><br />
jūdu vadoņiem nopietnu uzsaukumu, nespiest viņu aptraipīt svēto vietu asinīm. Ja viņi būtu<br />
uz mieru pieņemt kauju kautkur ārpus pilsētas, neviens romietis neaizskārtu dievnama<br />
svētumu. Pats Jozefs griezās pie jūdiem ar pārliecinošu runu, lai tie padodas un glābj sevi,<br />
pilsētu un svēto vietu, kurā tie Dievu godājuši. Bet atbilde bija rūgti lāsti. Uz viņu, tautas<br />
pēdējo starpnieku, kad viņš bija nācis pie tās uz sarunām, jūdi meta ar šķēpiem. Viņi nebija<br />
klausījuši Dieva Dēla lūgumu, un tagad vaimanas un lūgumi tos vēl vairāk apcietināja,<br />
padarīja vēl noteiktākus, tie gribēja cīnīties līdz pēdējam. Tita pūles, glābt Dievnamu,<br />
palika bez panākumiem. Viens, kas ir lielāks nekā viņš, bija teicis, ka akmens uz akmeņa<br />
nepaliks. {LC 27.1}<br />
Jūdu vadoņu aklā stūrgalvība un atbaidošie noziegumi pilsētā pildīja romiešus ar<br />
izbailēm un milzīgu sašutumu, un Tits beidzot izšķīrās dot pēkšņu triecienu, kuram<br />
vajadzēja nodot pilsētu viņa rokās. Bet arī te viņš vēl pavēlēja saudzēt pilsētu cik vien tik<br />
iespējams, it īpaši dievnamu. Bet viņa pavēles netika ievērotas. Kādu nakti, kad viņš bija<br />
devies uz savu telti, jūdi bija nākuši uzbrukumā, atstājot pilsētas mūrus. Roku cīņā kāds<br />
kareivis bija iemetis dievnama priekšnamā degošu lāpu un ar ciedres koka dēļiem izliktās<br />
blakus telpas, kuras stiepās visgarām riņķī galvenai būvei, drīz bija pārņemtas liesmām.<br />
Tits savu ģenerāļu un virsnieku pavadībā steidzās uz ugunsgrēka vietu un pavēlēja<br />
kareivjiem stāties pie dzēšanas. Bet viņa pavēles neviens nedzirdēja. Dusmās romieši<br />
svieda degošas pagales vēl no uguns neaizsniegtās blakus telpās un nodūra ar šķēpu lielā<br />
skaitā tos, kas tur bija atraduši patvērumu. Asinis tecēja kā straume pa trepju pakāpēm.<br />
Tūkstoši un atkal tūkstoši jūdi tika nomaitāti. Kaujas kliedzienus pārskanēja saucieni:<br />
«Šabod!» — godība pagalam. Jūdi paši bija kaluši sev važas un paši piepildījuši sev<br />
atriebības biķeri. Tautas pilnīgā iziršana. visas sāpes un ciešanas, kuras jūdi izkaisīti<br />
būdami izcieta, bija pļauja, kuru tie ievāca no viņu pašu sējumiem. Pravietis raksta: «Israēl,<br />
tu vedi sevi nelaimē»; «jo tu esi kritis savu pārkāpumu dēļ.»1 Viņu ciešanas tiek bieži<br />
iztēlotas kā caur Dieva tiešu pavēli uzlikts sods. Tā ir viltība, ar kuru lielais viltnieks apklāj<br />
pats savus darbus. Jūdi ar savu stūrgalvību, atraidot Dieva mīlestību un žēlastību, bija<br />
panākuši, ka Dievs atvelk savu sargādamo roku. Sātans nu varēja brīvi valdīt. Briesmīgās<br />
nežēlības, kuras notika Jeruzālemes izpostīšanas laikā, pierāda viņa atriebjošo varu pār<br />
visiem, kas viņam padevušies. {LC 27.2}<br />
Mēs nevaram zināt, cik daudz mēs Kristum parādā par visu mieru un sargāšanu, kuru<br />
mēs baudām. Dieva spēks ir tas, kas neļauj sātanam cilvēku pavisam sagrābt savā varā.<br />
Nepaklausīgiem un nepateicīgiem ir daudz jāpateicas par Dieva žēlastību un paciešanos,<br />
Dievs savalda sātana ļauno, nežēlīgo varu. Bet kad cilvēki vairs nevēlas Dieva saudzības<br />
un pāriet visas robežas, viņš atvelk savu roku. Dievs nav soda izpildītājs par cilvēku<br />
pārkāpumiem, bet viņš atstāj tos, kas viņa žēlastību nepieņem, viņu pašu vaļā, lai viņi pļauj,<br />
ko tie sējuši. Katrs neuzņemts gaismas stariņš, katrs nonicināts un neievērots brīdinājums,<br />
katra turpināta kaislība, katrs Dieva likumu pārkāpums ir tāds izsēts graudiņš, kas nes savus<br />
11
Change language