Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
vērā. Tie, kas šodien sevi sauc par ticīgiem jebkurā baznīcā, mīl pasauli un piemērojas
pasaulei, dzenas pēc ērtībām un alkst pēc ievērības. Viņi aicināti ciest kopā ar Kristu, bet
vairās no mazākā pārmetuma (..). Atkrišana, atkrišana, atkrišana ir iegravēts ikvienas
baznīcas fasādē, un, ja viņi to atzītu, ja viņi to sajustu, tad vēl būtu cerība, bet – ak vai! –
viņi sauc: "Mēs esam bagāti un pār pāri bagāti, un mums nekā nevajag. (10)
Lielākais grēks, kurā apsūdzēta Bābele, ir tas, "ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas
netiklības dusmu vīnu". Šis reibinošais kauss, ko tā sniedz pasaulei, attēlo viltus mācības,
kas sekoja tās netikumīgajai savienībai ar zemes varenajiem. Draudzība ar pasauli
samaitāja tās ticību, no savas puses demoralizējoši atsaucoties arī uz pasauli, mācot
doktrīnas, kas ir pretrunā ar Svēto Rakstu visskaidrākajām liecībām.
Roma atņēma ļaudīm Bībeli un prasīja, lai visi cilvēki tās vietā ievērotu baznīcas
mācības. Reformācijai vajadzēja atdot cilvēcei Dieva Vārdu, bet vai par patiesību nav
kļuvis fakts, ka mūsu laiku baznīcās ļaudis māca paļauties uz savu ticības apliecību un
baznīcas mācībām vairāk kā uz Rakstiem? Runājot par protestantu draudzēm, Čārlzs Bīčers
sacīja: "Tās tikpat jūtīgi izvairās no katra pret viņu ticības apliecību izteiktā vārda, kā savā
laikā svētie tēvi neko nevēlējās uzklausīt pret svēto un mocekļu godāšanas kultu, ko tie bija
ieviesuši. Protestantu evaņģēliskās konfesijas savstarpēji un arī pašas sev ir tik cieši
sasaistījušas rokas, ka starp viņiem vairs neviens nevar kļūt par sludinātāju, blakus Bībelei
nepieņemot vēl vienu otru grāmatu (..). (389) Tā nav fantāzija, ja sakām, ka ticības
apliecību vara Bībeli sāk aizliegt tikpat patiesi, kā to darīja Roma, un pat vēl viltīgākā
veidā." (11)
Ja uzticīgi skolotāji pasniedz Dieva Vārdu, tad pretī ceļas izglītoti vīri un sludinātāji,
kas apgalvo, ka saprot Rakstus, bet veselīgo mācību nosauc par ķecerību, tādā veidā
nomaldinot patiesības meklētājus. Ja pasaule nebūtu bezcerīgi apreibināta ar Bābeles vīnu,
tad Dieva Vārda skaidrās, asās patiesības būtu pārliecinājušas un atgriezušas ļaužu pulkus.
Bet reliģiskā ticība liekas tik sajaukta un pretrunīga, ka ļaudis nezina, kam ticēt kā
patiesībai. Pie baznīcas durvīm guļ grēks – un tas ir iemesls, kāpēc pasaule nenožēlo savus
grēkus un noziegumus.
Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā minēto otrā eņģeļa vēsti pirmo reizi sludināja 1844.
gada vasarā, kad to sevišķā mērā attiecināja uz Savienoto Valstu baznīcām, kur
brīdinājumu par tiesu izteica un arī noraidīja visplašākos apmēros un kur baznīcās bija
vērojams visstraujākais pagrimums. Bet 1844. gadā otrā eņģeļa vēsts vēl pilnīgi
nepiepildījās. Baznīcas tad pieredzēja morālu sabrukumu kā sekas adventes vēsts gaismas
noraidīšanai, bet šī krišana nebija vispārīga. Turpinot atraidīt šim laikam dotās īpašās
patiesības, tās ir slīdējušas arvien zemāk un zemāk. Tomēr vēl nevar sacīt, ka Bābele ir
"kritusi (..), tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savu netiklības dusmu vīnu". Tā vēl nav
panākusi, lai to būtu darījušas visas tautas. Pielīdzināšanās pasaulei un vienaldzība pret
236