Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pamodusies liela reliģiska interese. Ļaužu pulki līksmos, ka Dievs brīnišķi strādā viņu labā,
kad patiesībā tas būs pavisam cita gara darbs. Ietērpies reliģiskā maskā, ļaunais centīsies
iespaidot visu kristīgo pasauli.
Daudzās atmodās, kas notikušas pēdējos piecdesmit gados, lielākā vai mazākā mērā ir
darbojušies tie paši iespaidi, kas nākotnē atklāsies daudz plašākās kustībās. Tiek
uzbudinātas jūtas, patiesais sajaukts ar viltoto, kas viss ļoti labi kalpo cilvēku
nomaldināšanai. Tomēr nevienam nav jātiek pieviltam. Dieva Vārda gaismā nav grūti
saskatīt šo kustību raksturu. Kur vien cilvēki nevērīgi izturas pret Bībeles liecību vai
novēršas no skaidrajām, dvēseli pārbaudošajām patiesībām, kas prasa pašaizliedzību un
atteikšanos no pasaules, tur mēs varam būt droši, ka Dievs tos nav vadījis. (465) Un, ņemot
vērā paša Kristus sniegto norādījumu: "Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt" (Mat. 7:16),
kļūst redzams, ka šīs kustības nav Dieva Gara darbs.
Savā patiesības Vārdā Dievs cilvēkiem ir devis atklāsmi par sevi, un visiem, kas to
pieņem, tā būs kā vairogs pret sātana krāpšanām. Tieši to atziņu neievērošana ir atvērusi
durvis ļaunumiem, kas tagad plaši izplatās reliģiskajā pasaulē. No redzesloka lielā mērā ir
pazaudēts Dieva likumu raksturs un svarīgums. Nepareiza izpratne par šo dievišķo
priekšrakstu vērtību, mūžīgumu un to uzliktajām prasībām atgriešanās un svētošanās lietās
cilvēkus ievedusi maldos, kā rezultātā pazeminājies dievbijības standarts baznīcā. Ar to arī
izskaidrojams Dieva Gara un spēka trūkums mūsu laika atmodās.
Dažādās konfesijās izcili dievbijīgi vīri ir atzinuši un ļoti nožēlo šo faktu. Prof. Edvards
A. Pārks, runājot par briesmām, kas tagad apdraud reliģiju, pareizi saka: Viens no šī
ļaunuma avotiem ir tik mazā vērība, ko veltī Dieva likumiem, runājot no kanceles. Agrākos
laikos kancele sasaucās ar sirdsapziņas balsi (..). Mūsu izcilākie sludinātāji, sekojot
Meistara priekšzīmei un izvirzot priekšplānā bauslību ar tās priekšrakstiem un draudiem,
savām uzrunām piešķīra apbrīnojamu spēku. Viņi atkārtoja abus lielos pamatlikumus, ka
bauslība ir dievišķās pilnības noraksts un ka cilvēks, kurš nemīl bauslību, nemīl arī
Evaņģēliju, jo bauslība, tāpat kā Evaņģēlijs, ir spogulis, kas atstaro Dieva patieso raksturu.
Šīs briesmas noved pie nākamā kļūmīgā soļa, kad cilvēki nepietiekami novērtē grēka
ļaunumu, tā apjomu un kaitīgumu. Cik lielā mērā bauslis ir taisns, tik lielā mērā
nepaklausība tam ir netaisna (..).
Jau minētajām briesmām jāpieskaita ieradums pietiekoši nenovērtēt Dieva taisnību.
Modernajās kancelēs jūtama tieksme dievišķo taisnību šķirt no dievišķās bauslības, bet
labvēlību pazemināt par vienkāršām jūtām un nevis izcelt to kā principu. (466) Jaunā
teoloģijas prizma saskalda to, ko Dievs ir savienojis. Vai dievišķais likums pats par sevi ir
labs vai ļauns? – Labs, bet tad arī taisnība ir laba, jo tā ir šī likuma īstenošana dzīvē. No
ieraduma novērtēt par zemu dievišķo likumu un taisnību, kā arī cilvēka nepaklausības
apjomu un vainu ļaudis viegli ieslīd ieradumā nepietiekami novērtēt žēlastības darbu, kas
286