Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
glābšanas apsolījums bija apstiprināts. Tad tika nodibināta žēlastības valsts, kas iepriekš
pastāvēja tikai apsolījumā.
Tādā veidā Kristus nāve – tieši tas notikums, ko mācekļi uzskatīja par savu cerību
beigām – patiesībā šo cerību nostiprināja uz mūžīgiem laikiem. Lai gan Kristus nāve tiem
sagādāja briesmīgu vilšanos, tā tomēr bija vislielākais pierādījums par labu viņu ticībai.
Notikums, kas viņus pildīja ar skumjām un bija par iemeslu izmisumam, atvēra cerību
durvis katram Ādama bērnam un visu laikmetu uzticīgajiem ļaudīm nodrošināja nākošo
dzīvi un mūžīgo laimi.
Bezgalīgās žēlastības nodomi piepildījās, pat mācekļiem pieviļoties. Lai gan dievišķā
žēlastība un Tā spēks, kurš runāja, kā nekad neviens cilvēks nav runājis, bija mantojis viņu
sirdis, tomēr šo vīru mīlestības skaidrajam zeltam bija piejaukti pasaulīga lepnuma un
savtīgas godkāres elementi. Pat vēl augšistabā, kur tie bija sapulcējušies ēst Pasā jēru, šajā
svinīgajā stundā, kad viņu Kungs jau iegāja Ģetzemanes ēnā, "ķilda cēlās viņu starpā, kurš
no viņiem esot lielākais". (Lūk. 22:24) (349) Viņu iztēli bija pārņēmis tronis, kronis un
godība, lai gan tieši priekšā atradās kauns un ciešanas dārzā, tiesas nams un Golgātas
krusts. Tas bija miesīgās sirds lepnums un viņu alkas pēc laicīgā goda, kas tik neatlaidīgi
lika pieķerties sava laika viltus mācībai un atstāt neievērotus Pestītāja vārdus, kas atklāja
Viņa valsts patieso būtību un norādīja uz Kunga ciešanām un nāvi. Un šīs maldīšanās
rezultātā nāca smagais pārbaudījums – nežēlīgais un tomēr vajadzīgais – , kas tika pieļauts
viņu pašu labā. Lai gan mācekļi bija pārpratuši vēsts nozīmi un vīlušies savās cerībās,
tomēr viņi sludināja Dieva sniegto brīdinājuma vēsti, un Kungs vēlējās atalgot viņu ticību
un izcelt viņu paklausību. Tiem uzticēja darbu – nest visām tautām brīnišķo Evaņģēliju par
augšāmcēlušos Kungu, bet, lai tie būtu sagatavoti šim uzdevumam, viņiem pieļāva šo
šķietami rūgto piedzīvojumu.
Pēc augšāmcelšanās Jēzus dažiem mācekļiem parādījās ceļā uz Emavu, un, "iesākdams
no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu
rakstīti" (Lūk. 24:27) Šo vīru sirdis tika aizkustinātas. Iedegās ticība, un viņi atdzima dzīvā
cerībā, pat pirms Jēzus tiem vēl bija atklājies. Kungs vēlējās apgaismot viņu saprašanu un
pamatot ticību stiprajam praviešu Vārdam. Viņš vēlējās, lai patiesība stingri iesakņotos
viņu prātā, ne tikai tāpēc, ka to atbalstīja Jēzus personīgā liecība, bet arī neapšaubāmo
pierādījumu dēļ, kurus sniedz ceremoniālās bauslības simboli un ēnas, kā arī Vecās Derības
pravietojumi. Kristus sekotājiem bija nepieciešama saprātīga ticība ne tikai viņu pašu dēļ,
bet arī tāpēc, lai viņi šo Kristus atzīšanu varētu atklāt visai pasaulei. Un kā uz pašu pirmo
soli šīs patiesības izplatīšanā Jēzus mācekļiem norādīja uz Mozu un praviešiem. Tāda bija
liecība, ko augšāmcēlies Pestītājs deva par Vecās Derības Rakstu vērtību un nozīmīgumu.
Kāda pārmaiņa norisinājās mācekļu sirdīs, kad viņi vēlreiz ieraudzīja sava Meistara
mīļoto vaigu! (Lūk. 24:32) Dziļākā un pilnīgākā nozīmē kā jebkad agrāk viņi tagad bija
212