Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 17 - Rīta vēstneši
Viena no visbriesmīgākām un tomēr visjaukākām bībelē atklātām patiesībām ir
patiesība par Kristus otrreizēju atnākšanu — pabeigt lielo pestīšanas darbu. Ceļotājai Dieva
tautai, kurai tik ilgi bija jāstaigā «nāves ēnas ielejā» apsolījums par tā atnākšanu, kas ir
«augšāmcelšanās un dzīvība» un kas vedīs izdzītos atkal mājās, dod iepriecinošu, jauku
cerību. Ka Pestītājs atkal atnāks, ir, tā sakot, svēto rakstu pamattonis. Sākot no tās dienas,
kad pirmais cilvēku pāris Ēdenei rūpju pilns pagrieza muguru, ticības bērni ir gaidījuši
Apsolītā atnākšana, kas lauzīs visu postītāju varu un vedis atpakaļ paradīzi. {LC 209.1}
Svēti vīri jau senlaikus bija skatījušies uz priekšu un gaidījuši savas cerības
piepildīšanos — mesijas atnākšanu godībā. Ēnohs, pēc Ādama tikai septītais, kas paradīzē
bija dzīvojis, kas trīssimts gadus ar Dievu zemes virsū bija staigājis, tika izredzēts no
tālienes skatīties uz atsvabinātāja nākšanu. Viņš saka: «Tas Kungs nāks ar saviem daudz
tūkstošiem svētiem tiesu turēt par visiem.»1 Patriarhs Ījabs savā bēdu naktī izsaucās ar
nesatricināmu uzticību un paļāvību: «Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, uņ pēcgalā viņš
celsies pār pīšļiem... tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. Tiešām, es viņu sevim
skatīšu, un manas acis viņu redzēs, un nebūs svešs.»2 Kristus nākšana, nest taisnības
valstību, apgarojusi svētos rakstītājus, dodama tiem cēlākos un kvēlojošākos vārdus.
Bībeles dzejnieki un pravieši runā valodu, kas mirdz debešķīgā mirdzumā. Dziesminieks
dziedāja par Israēla Ķēniņa varu un diženumu: «No Ciānas, kas pilnīgs skaistums, Dievs
parādās ar spožumu. Mūsu Dievs nāk un necieš klusu... Viņš sauc debesīm augšā, un zemei,
tiesāt savus ļaudis.»1 «Priecājies, debess, un līksmojies, zeme... priekš tā Kunga vaiga, jo
viņš nāk, jo viņš nāk pasauli tiesāt. Zemes virsu viņš tiesās ar taisnību un tos ļaudis ar savu
patiesību.»2 {LC 209.2}
Pravietis Jesaja sacīja: «Uzmostaties un gavilējiet, jūs, kas pīšļos. guliet; jo tava rasa ir
kā rasa uz zāli un mirušos zeme izdos ārā.» «Tavi mirušie dzīvos, mani miroņi celsies
augšām.»3 Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un tas Kungs Kungs noslaucīs asaras no visiem vaigiem
un atņems savu ļaužu negodu no visas zemes virsus; jo tas Kungs to ir runājis. Un tai dienā
sacīs: redzi, šis ir mūsu Dievs, uz viņu esam gaidījuši, ka viņš mūs izpestī. Šis ir tas Kungs,
uz viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par viņa pestīšanu.»4 Tāpat
Habakuks aizgrābts redzēja viņa nākšanu: «Dievs nāk no Temanas un tas Svētais no
Paranas kalniem. Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna viņa slavas.» «Viņš
stāv {LC 210.1}
un satricina zemi, viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni
grimst; viņš staigā mūžības ceļus.» «Tu brauci tur saviem zirgiem uz saviem glābšanas
ratiem.» «Kalni tevi ierauga, un tiem paliek bail... dziļums kauc un augsti paceļ savas rokas.
Saule un mēnesis paliek stāvot savā mājoklī, tavām bultām šaujoties un spīdot, taviem
šķēpiem spīdot un zibot.» «Tu izej glābt savus ļaudis, glābt savu svaidīto.»5 {LC 210.2}
176