Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
parādījās Dieva Dēls, lai to pamācītu, Daniēls par to rakstīja: "Mans vaigs pazaudēja savu
krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs." (Dan. 9:18,15,20; 10:8)
Kad Ījabs vētrā dzirdēja Kunga balsi, viņš izsaucās: Es "atzīstu sevi par vainīgu un
nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos". (Īj. 42:6) Jesaja, redzot Kunga
godību un dzirdot ķerubus apliecinām: "Svēts, svēts, svēts ir Kungs Cebaots!", izsaucās:
"Vai man! Jo man ir jāiet bojā." (Jes. 6:3,5, Glika tulk.) Pāvils pēc tam, kad bija aizrauts
trešajās Debesīs un dzirdējis vārdus, ko cilvēkam nav iespējams izteikt, sevi novērtēja kā
vismazāko no visiem svētiem. (2. Kor. 12:2-4; Ef. 3:8) Un mīļotais Jānis, kas reiz dusēja
pie Jēzus krūtīm un skatīja Viņa godību, pakrita kā miris pie eņģeļa kājām. (Atkl. 1:17)
Kas staigās Golgātas krusta ēnā, tie nebūs augstprātīgi, tie arī nelielīsies ar
bezgrēcīgumu. Viņi apzināsies, ka tas bija viņu grēks, kas Dieva Dēlam sagādāja tādas
ciešanas, laužot Kunga sirdi, un šīs domas liks tiem izturēties ļoti pazemīgi. Tie, kas dzīvos
vistuvāk Jēzum, visskaidrāk arī saskatīs, cik vāja un grēcīga ir cilvēce, viņu vienīgā cerība
balstīsies uz krustā sistā un nāvi uzvarējušā Pestītāja nopelnu.
Svētošanās, kas tagad redzama reliģiskajā pasaulē, ir saistīta ar paaugstināšanās garu
un Dieva bauslības neievērošanu, un tas pierāda, ka Bībeles reliģijai tā ir sveša. Tās
aizstāvji apliecina, ka svētošanās esot acumirkļa darbs, kas tiem piešķirot pilnīgu svētumu
vienīgi caur ticību. "Tikai ticiet," viņi saka, "un svētība jau pieder jums." Tālākas pūles no
saņēmēja puses viņi uzskata par nevajadzīgām. Tajā pašā laikā tie noliedz arī Dieva
bauslības autoritāti, apgalvojot, ka ir atbrīvoti no pienākuma ievērot likumus. Bet vai
cilvēkiem būtu iespējams kļūt svētiem atbilstoši Dieva prātam un raksturam,
nesaskaņojoties ar principiem, kas ir Viņa dabas un gribas izteiksme, kas atklāj to, kas
Viņam labi patīk?
(472) Kāre pēc ērtas reliģijas, kas neprasa cīņu, pašaizliedzību un šķiršanos no pasaules,
ir padarījusi populāru doktrīnu "ticība un tikai ticība", bet ko saka Dieva Vārds? Apustulis
Jēkabs apliecina: "Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds saka, ka tam esot ticība, bet tam nav
darbu? Vai ticība viņu var izglābt? (..) Vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez
darbiem ir nedzīva? Ābrahāms, mūsu tēvs, – vai ne no darbiem viņš tapa taisnots,
ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem,
un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga (..). Redziet, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne
no ticības vien." (Jēk. 2:14-24)
Dieva Vārda liecība runā pret valdzinošo doktrīnu par ticību bez darbiem. Tā nav ticība,
kas pretendē uz Debesu labvēlību, neizpildot noteikumus, par kuriem tiek piešķirta
žēlastība, tā ir pārgalvība, patiesai ticībai pamats meklējams Rakstu apsolījumos un
norādījumos.
290