Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
aizrautību un spēku. Viņu savienošanās deva reformācijas darbam spēku un bija priekš
Lutera avots, iz kura viņš smēla lielu pamudinājumu. {LC 130.4}
Augsburga tika nolikta par nopratināšanas vietu un reformators taisījās iet uz turieni
kājām. Bija atskanējuši atklāti draudi, ka viņam ceļā uzglūnēšot un viņu nokaušot, kāpēc
viņa draugi viņu lūdza neiet tīšā nāvē. Viņi pat spieda Luteru, atstāt Vitenbergu uz kādu
laiciņu, un uzticēties to sargāšanai, kuri bija gatavi viņu aizsargāt. Bet viņš negribēja atstāt
to vietu, kurā Dievs viņu bija nolicis. Neievērojot vētras, kas brāzās pār viņu, viņam bija
jāturpina cīnīties par patiesību; bija jātur tā augstu. Viņš sacīja: «Es esmu itkā Jeremija,
cilvēks, kuram visi dusmo, ar kuru visi strīdas, bet jo vairāk draudu atskan, jo vairāk
vairojas mans prieks... Manu godu un manu labo vārdu viņi ir jau kaunā likuši. Man atliek
vienīgi mana nabaga miesa; lai viņi to nem; tā viņi paīsinās manu dzīvību uz dažām
stundām. Bet manu dvēseli viņiem nebūs dabūt. Kas izšķiras Kristus vārdu pasaulei nest,
tam jābūt gatavam uz nāvi kurā katrā stundā.» {LC 131.1}
Ziņu par Lutera ierašanos Augsburgā pāvesta sūtnis saņēma ar lielu gandarījumu.
Nemieru cēlējs ķeceris, kas izsauca visas pasaules uzmanību, tagad likās būt Romas varā,
un sūtnis bija apņēmies, viņam nelaist izbēgt. Reformators nebija sevi nodrošinājis ar
miesas sargiem. Viņa draugi uzstājās, lai viņš bez tādiem pie sūtņa nerādās un apņēmās
paši tādus no ķeizara sagādāt. Sūtnim bija nodoms spiest Luteru, ja iespējams, lai viņš
atsauc savas mācības, bet kad tas neizdotos, aizvest viņu uz Romu, lai viņš tur dalītos Husa
un Jeronīma liktenī. Tāpēc viņš caur saviem padevīgiem kalpiem lūkoja panākt, ka Luters
bez drošības pavadoņiem nāktu pie viņa un uzticētos viņa žēlastībai. Bet reformators
noteikti atteicās to darīt. Viņš neieradās ātrāk pie pāvesta sūtņa, iekams tam nebija rokā
drošības raksts no ķeizara. {LC 131.2}
Ar valstsvīru gudrību romieši bija nolēmuši izrādīt itkā labvēlību un tā dabūt Luteru
savā pusē. Sūtnis sarunās izlikās ļoti laipns; bet viņš prasīja, lai Luters bez noteikumiem
padodas baznīcas autoritātei un lai bez prasīšanas un pierādījuma atsakās no visām savam
tēzēm. Viņš pareizi nebija novērtējis tā vīra raksturu, ar kuru viņam tagad bija darīšanas.
Luters viņam atbildot izteica savu lielo cieņu pret baznīcu, savas ilgas pēc patiesības, savu
gatavību atbildēt uz visām ierunām, kuras celtas pret viņa mācībām un nodot tās uz
izšķiršanu pazīstamākās augstskolās. Bet tai pašā laikā viņš protestēja arī pret kardināla
rīcību, ka tas viņa alošanās nepierādījis, prasot mācības atsaukšanu. {LC 132.1}
Vienīgā atbilde bija: «Atsauc! Atsauc!» Reformators rādīja, ka viņš stāv uz svētu rakstu
pamata un noteikti paskaidroja, ka viņš patiesību aizliegt nevarot. Sūtnis, kurš nevarēja
apgāzt viņa pierādījumus, apkrāva viņu ar pārmetumiem, dzēlībām un laipnībām,
pievezdams vietas no baznīcas tēvu nostāstiem un izteicieniem, nelaizdams reformatoram
nemaz pie vārda nākt. Luters, redzēdams ka saruna tādā kārtā tālāk vesta ir gluži veltīga,
dabūja beidzot ar lielām mokām atļauju, iesniegt savu atbildi rakstiski. {LC 132.2}
74