Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
tiesību pārkāpšana. Vilkt neticīgos un nelabprātīgos uz publisku dievkalpojumu nozīmēja
pieprasīt viņiem vienkārši būt liekuļiem. .. ‘Nevienu nevajadzētu spiest pielūgt Dievu,’
viņš piebilda, ‘vai atbalstīt jebkāda veida pielūgsmi pret viņa paša gribu’.”
Ļaudis cienīja Rodžeru Viljamu, tomēr viņi nespēja pieļaut viņa prasību pēc reliģiskās
brīvības. Lai izvairītos no apcietināšanas, viņš bija spiests ziemas aukstumā un vējos bēgt
uz neapdzīvotu mežu.
„Četrpadsmit nedēļas,” viņš stāstīja, „es biju nopietnās grūtībās- briesmīgos laika
apstākļos bez ēdiena un gultas.” Bet „kraukļi mani baroja tuksnesī”, un koka dobums bieži
bija patvērums. Viņš turpināja savu ciešanu pilno bēgšanu cauri sniegiem un mežiem, kur
nebija pat ne taciņas, līdz atrada drošību kādā indiāņu ciltī un iemantoja tās uzticību un
mīlestību.
Rodžers Viljams lika pamatus pirmajai modernajai valstij, kas atzīst visu cilvēku
tiesības „brīvi pielūgt Dievu saskaņā ar savas sirdsapziņas gaismu”. Viņa mazā valsts
Rodailenda auga un uzplauka, līdz tās pamatprincipi- pilsoniskā un reliģiskā brīvība- kļuva
par Amerikas Republikas stūrakmeņiem.
Brīvības deklarācija
Amerikas Neatkarības deklarācija apliecina: „Mēs uzskatām par pašsaprotamām šādas
patiesības: visi cilvēki ir radīti līdzvērtīgi, Radītājs viņus ir apveltījis ar neatņemamām
tiesībām, starp tām ir arī dzīvība, brīvība un laimes meklējumi.” Konstitūcija garantē, ka
valdība neizturēsies vardarbīgi pret cilvēka sirdsapziņu: „Kongress nedrīkst pieņemt
nevienu likumu attiecībā uz reliģijas ieviešanu vai tās brīvas izvēles aizliegšanu.”
„Konstitūcijas autori atzina mūžīgo principu, ka cilvēka attiecības ar Dievu stāv pāri
cilvēciskai likumdošanai un sirdsapziņas tiesības nedrīkst pārkāpt. .. Tas ir iedzimts
princips, ko nekas nevar izskaust.”
Ziņa par zemi, kur ikviens var baudīt sava darba augļus un paklausīt savai sirdsapziņai,
izplatījās pa visu Eiropu. Tūkstošiem cilvēku pulcējās pie jaunās pasaules krastiem.
Divdesmit gadu laikā kopš pirmās apmešanās Plimutā (1620. gadā) Jaunanglijā bija
apmetušies 20 tūkstoši imigrantu.
„Viņi neprasīja zemi, bet saprātīgu algu par savu darbu. .. Viņi pacietīgi panesa grūtības
tuksnesī, ar savām asarām un ar savu vaigu sviedriem laistīdami brīvības koku, kamēr tas
dziļi iesakņojās zemē.”
Drošākais tautas diženuma sargs
Mājās, skolā un baznīcā mācīja Bībeles principus. Bībeles augļi skaidri atklājās
saimnieciskumā, inteliģencē, šķīstībā un sātībā. Gadiem ilgi „nebija redzams neviens
174