Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ietina noslēpumainā tumsā un ar mākslīgiem sagrozījumiem sacēla šaubas pret skaidrākiem
Jehovas izteicieniem. Viņa augstais stāvoklis, viņa tuvais sakars ar dievišķo valdīšanu,
piedeva viņa aprādījumiem jo lielāku spēku, tā ka daudzi viņam pieslējās saceldamies pret
debess autoritāti. {LC 251.1}
Visgudrais Dievs atvēlēja sātanam darīt viņa darbu tālāk, kamēr nemiera gars bija
nobriedis par pilnīgu sacelšanos. Viņa plāniem vajadzēja pilnīgi attīstīties, lai visi redzētu
viņu raksturu un uz ko viņi iziet. Lucifers, kā zvaidītais ķerubs, bija ticis augsti
paaugstināts; debess iemītnieki viņu ļoti mīlēja un viņam bija liels iespaids pār tiem. Dievs
valdīja ne tikai par debess iemītniekiem, bet arī par visām pasaulem, kuras viņš bija radījis,
un sātans domāja, kad ja viņš eņģeļiem debesīs varētu likt sacelties, tas pats viņam izdotos
arī citās pasaulēs. Lai panāktu savus nolūkus, viņš strīdīgos jautājumus bija ar jo lielu
mākslu apgaismojis sev par labu, bija cēlis priekšā viltīgus iemeslus un ņēmis palīgā
apmānīšanu. Viņš prata ļoti labi maldināt un viltības mētelī ieģērbies guva sev uzvaru. Pat
uzticamie eņģeļi nevarēja viņu caurskatīt un redzēt, kur noved viņu darbs. {LC 251.2}
Sātans tika tik augsti godāts, un visi viņa darbi bija tā noslēpumā tīti, ka eņģeļiem nācās
grūti izšķirt viņa darba pareizo dabu. Kamēr grēks vēl nebija pilnīgi attīstījies, viņš vēl
neizskatījās pēc ļaunuma, kas viņš patiesībā bija. Līdz tam grēkam vēl nebija bijusi vieta
Dieva pasauļu visumā un svētām būtnēm nebijn ne mazākā jēdziena par viņa ļaunprātīgo
dabu. Viņi nevarēja redzēt briesmīgās sekas, kas ceļas Dieva likumus pie malas nostumjot.
Sākumā sātans savu darbu bija slēpis, izrādīdams itkā būtu pieķēries Dievam. Viņš teicās,
ka meklē Dieva godu, viņa valsts pastāvību un visu debess iedzīvotāju labumu. Saceldams
zemākos eņģeļos nemieru viņš ļoti labi prata to darīt tā, itkā viņš nemierus gribētu novērst.
Kad viņš gribēja izdarīt pārgrozījumus Dieva likumos un viņu valdīšanas kārtībā, tad tas
notika aiz tā iemesla, ka esot vajadzīgs uzglabāt debesīs vienprātību. {LC 252.1}
Cīņā ar grēku Dievam bija tikai šie ieroči: taisnība un patiesība. Sātans izlietoja to, ko
Dievs nevarēja izlietot— glaimus un apmānīšanu. Viņš bija mēģinājis viltot Dieva vārdu
un eņģeļiem nepareizi apgaismojis Dieva valdīšanu, apgalvodams ka Dievs neesot taisns,
jo uzliekot iedzīvotājiem debesīs likumus un priekšrakstus un gribot sevi paaugstināt,
prasīdams padevību no saviem radījumiem. Tāpēc jāpierāda debess iedzīvotājiem visu
pasauļu priekšā, ka Dieva valdīšana ir taisna un viņa likumi pilnīgi. Sātans izlikās, itkā viņš
pats meklētu pasaules visuma labumu. Dumpinieka vadoņa īsto dabu un patieso nolūku
visiem ir jāsaprot. Viņam ir jādod laiks atklāties savos bezdievīgos darbos. {LC 252.2}
Nevienprātību, kuru viņš ar savu izturēšanos bija sacēlis debesīs, viņš uzkrāva Dieva
likumiem un viņa valdīšanai. Viņš sacīja, viss ļaunais esot Dieva valdīšanas sekas. Viņš
apgalvoja, ka viņa nolūks esot pārspēt Jehovas likumus. Tāpēc esot nepieciešami attīstīt
savus prasījumus un praktiski rādīt, kādu iespaidu atstāj priekšāceltie pārgrozījumi uz
306