Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
noteica, ir savu pamatu zaudējis; viņš devis savu vietu prātam. Mēs esam atstājuši
fanātisma svētnīcas; viņas ir tagad jaunas tapušas. Šodien neskaitāmi pulki ir pulcējušies
zem viņus gotiskiem jumtiem, zem viņiem pirmoreiz atbalsojās patiesības balss. Tagad
franči noturēs patiesu dievkalpojumu brīvībai un prātam. Tur mēs nodosim jaunus
zvērestus par republikas armiju labklājību; tur mēs apmainīsim nedzīvo elku pielūgšanu,
pret prāta, pret šī dzīvā tēla, radības meistardarba, pielūgšanu. {LC 195.4}
Tad dieviete tika vesta sapulces priekšā, runātājs viņu ņēma pie rokas un griezies pret
klausītājiem sacīja: «Mir- {LC 196.1}
Stīgie, mitējaties drebēt par bezspēcīgā Dieva pērkoniem, Dieva, kuru radījušas jūsu
bailes. Turpmāk neatzīstat nekādu dievību vairs, kā vienīgi prātu. Te es jums rādu viņa
skaidrāko un cēlāko tēlu; kad jums dievu vajaga, tad upurējiet tādam, kā šis... Prāta plīvurs,
parādies te sapulces priekšā tavā pārākumā augstam senātam.» {LC 197.1}
«Pēc tam, kad prezidents bija dievieti apkampis, viņa tika krāšņos ratos celta un vesta
caur ļaužu drūzmu uz Sv. Marījas baznīcu (Liebfrauenkirche), lai ieņemtu dievības vietu.
Tad viņu cēla uz augstā altāra un visu klātesošo klātbūtnē godināja.» Neilgi pēc tam atklāti
sekoja bībeles sadedzināšana. Un «tautas muzeju biedrības priekšstāvji iegāja augstās
sapulces zālē ar kliedzieniem: «Lai dzīvo prāts!» un nesa kārts galā dažādu pussadegušu
grāmatu atliekas, starp tām arī vecās un jaunās derības izvilkumu pussadegušās lapas—
visas šīs grāmatas, kā prezidents paskaidroja, esot lielā ugunī salīdzinājušas visas cilvēcei
nodarītas kļūdas un ģeķības.» {LC 197.2}
Pāvestība bija iesākusi darbu, kuru ateisms tagad pabeidza. Romas politika bija
izaudzinājusi šos apstākļus, gan sabiedriskā, gan politiskā un reliģiskā ziņā, kuri tagad
dzina Franciju pazušanā. Kāds rakstnieks, aprakstīdams revolūcijas briesmas, saka: «Pie
šim pārmērībām tiešām tronis un baznīca ir vainīgi.» Smalki ņemot viņus pierēķināmas
baznīcai. Pāvestība bija sakūdījusi ķēniņus pret reformāciju, nostādīdama viņu kā ķeizara
kroņa ienaidnieci, kā miera un vienprātības postītāju. Romas noziedzīgais gars ar tādiem
līdzekļiem musināja uz visšausmīgākām nežēlībām un visnežēlīgākām apspiešanām, kādas
vēl nekad no troņa nebija nākušas. {LC 197.3}
Brīvības gars gāja kopā ar bībeli. Kur evaņģēlijs tika uzņemts, tur ļaužu prāti tapa gaiši.
Viņi iesāka nokratīt nezināšanas grēku un māņticības saites. Viņi sāka domāt un rīkoties
ka vīri. Valdnieki to redzēja un trīcēja par savu despotismu. Roma savās greizsirdības
bailēs vis nekavējās. Pāvests 1523. gadā sacīja uz Francijas valdnieku: «Šis trakums
(protestantisms) iznīcinās ne tika1 reliģiju, bet arī lielkungu un muižnieku augsto stāvokli,
liku mus, ordeņu un šķiru starpību vienā un tai pašā laikā. Dažus gadus vēlāk augstais
baznīcas valdnieks brīdināja ķēniņu: «Kad jūs gribiet, lai jūsu suverenās tiesības paliek
neaizskārtas, kad jūs gribiet savas tautas turēt mierā un padevībā, tad aizstāviet ka vīri savu
katoļu ticību un uzvariet ar savu zobenu visus viņas ienaidniekus.» Teologi vērsās pret
164