Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
skaidro mācību. «Kas ir šo jauno mācību sludinātāji?» tā izsaucās tie, kas prasa pēc
īpatnējas tautas reliģijas. «Viņi ir neizglītoti, viņu ir maz, viņi ir no nabadzīgas kārtas. Bet
tie apgalvo, viņiem esot patiesība un viņi esot Dieva izredzēta tauta. Viņi ir nezināšanā,
apmānīti. Cik daudz lielāka ir mūsu baznīca skaita un iespaida ziņā! Cik daudz mācītu un
lielu vīru ir mūsu rindās, cik daudz vairāk varas ir mūsu pusē!» Tie ir pierādījumi, kuriem
priekš pasaules izšķiroša nozīme; bet arī vēl tagad ne allaž viņiem ir gaidāmās sekas, un tā
tas bija arī reformatora laikā. {LC 146.2}
Reformācija neizbeidzās ar Luteru, kā daudzi domā. Viņai jāturpinās tālāk, kamēr
pastāvēs pasaule. Luteram bija jādara liels darbs, tā gaisma, kas viņam bija atspīdējusi, bija
jārāda arī citiem; bet viņš vēl nesaņēma visu gaismu, kas pasaulei bija nesama. No viņa
lielā laika līdz pat mūsu dienām arvien, nepārtraukti, pēc zināmiem laika sprīžiem,
atvērušies jauni gaismas avoti un apgaismojuši svētos rakstus, un arvien jaunas patiesības
tikušas atklātas. {LC 146.3}
Pāvesta sūtņa runa atstāja uz saeimu visai dziļu iespaidu. Nebija Lutera klāt, kas ar
Dieva vārdu skaidrām un pārliecinošām patiesībām būtu piespiedis klusēt pāvesta cīnītāju.
Netika pat mēģināts, aizstāvēt reformatoru. Valdīja noskaņa, ka ne tikai viņš un viņa
mācības, bet visa ķecerība. ar visām saknēm iznīcināmi. Roma varēja priecāties par
izdevīgo aizstāvēšanās iespēju. Visu, ko tā sev par taisnošanu varēja sacīt, bija sacīts. Bet
šķietamā uzvara bija zīme, ka ir uzvarēta. Turpmāk atklātā cīņā pretstatiem starppatiesību
un maldiem bija jatop vairāk redzamiem. No tās dienas sākot Roma nekad vairs nestāvēja
tik stipri, kā bija stāvējusi. {LC 146.4}
Sapulces vairākums bija gatavs upurēt Luteru pāvesta prasībām. Bet daudzi redzēja un
sūdzējās par samaitāto baznīcu un gribēja apspiest ļauno rīcību, kura vācu tautai bija jācieš
no mantkārīgiem un pagrimušiem priesteriem. Sūtnis pāvesta kundzību bija rādījis
vislabvēlīgākā gaismā. Dievs tagad lika vienam saeimas loceklim dot patiesu pāvesta
tirānijas raksturojumu. Ar cēlu noteiktību pacēlās Saksijas hercogs Juris un rādīja augstai
sapulcei ar satriecošu pareizību pāvestības krāpšanas, viņas briesmu un kauna darbus un
viņu nejaukās sekas. Beigās viņš sacīja: «Te ir daži no pārkāpumiem, kuri liecina pret
Romu. Tagad nemaz vairs nekaunas un nedomā ne par ko citu, kā vienīgi par naudu, un
taisni tie, kuru pienākums ir patiesību mācīt, izplata tikai maldus, tāpēc, ka jo vairāk tie
melo, jo vairāk tie nopelna. No šis samaitātās akas ieplūst liels ļaunums avotos. Skopums
un miesas kārība sniedz viena otrai rokas.» «Ļaunums, kas nāk no garīdzniekiem, ieved
daudzas nabaga dvēseles samaitāšanā. Ir vajadzīga pamatīga reforma.» {LC 147.1}
Pats Luters nebūtu varējis parādīt labāki un zīmīgāki pāvesta ļauno rīcību visā viņas
kailumā; un tas apstāklis, ka runātājs bija reformatora sīvs ienaidnieks, piedeva viņa
vārdiem jo sevišķu nozīmi un atstāja jo dziļāku iespaidu. {LC 147.2}
83