Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
nespēja atbildēt; tās bija šaubas, kas viņam nedeva ne brīdi miera. Vienīgais atrisinājums,
ko viņš panāca, bija tas, ka tāpat kā Pestītāja laikā, baznīcas priesteri bija bezdievīgi kļuvuši
un viņiem piekrītošo autoritāti bija izlietojuši netaisniem nolūkiem, Tas viņu spieda svēto
rakstu mācības ņemt par pamatu un mērauklu, tās lai apgaismo prātu un pārvalda
sirdsapziņu, tās lai tiek sludinātas kā savējiem., tā svešiem; ar citiem vārdiem, ne baznīca,
kas caur priesteriem runā, bet Dievs, kas caur bībeli runā, ir īstais vadītājs. {LC 91.2}
Kad uztraukums Prāgā pēc kāda laiciņa bija rimies, Huss atgriezās pie savas Bētlemes
baznīcas un sludināja Dieva vārdus ar vēl jo lielāku dedzību un sparu. Viņa ienaidnieki bija
ne mazāk darbīgi un spēcīgi, bet ķēniņiene un daudzi muižnieki skaitījās viņa draugi, tāpat
no tautas daudzi pie viņa turējās. Salīdzinot viņa augstās un cēlās mācības un viņa svēto
dzīvi ar Romas baznīcas zemajiem ticības pamatiem, kādus tie savos sprediķos sprediķoja,
un redzot viņu skopumu un baudu kāri, daudzi turēja par godu nostāties viņa pusē. {LC
92.1}
Līdz tam Huss savā darbā bija stāvējis viens, bet tagad viņš sabiedrojās ar Jeronīmu,
kurš Anglijā būdams bija piesavinājies Viklifa reformācijas mācības. Te nu savienojās viņu
abu ceļi, kuri pat nāvē vairs neizšķīrās. {LC 92.2}
Jeronīmam bija spožas gara spējas, lielas runas dāvanas un izglītība— mantas ar kurām
jo lielā mērā var saistīt vispārības labvēlību; bet tanīs īpašībās, kas iztaisa īsteni spēcīgu
raksturu, Huss bija lielāks. Viņa mierīgais spriedums saturēja Jeronīma nevaldāmo garu,
Jeronīms kristīgā pazemībā to atzina un paklausīja viņa padomiem. Viņiem kopīgi strādājot
reformācijas darbs jo vairāk gāja uz priekšu. {LC 92.3}
Dievs apgaismoja izvēlēto vīru saprašanu, tā ka viņiem atklājās daudzi Romas maldi.
Bet viņi nesaņēma vēl visu gaismu, kas pasaulei bija dodama. Ar šo kalpu palīdzību Dievs
izveda savu tautu iz romānisma tumsas. {LC 92.4}
Bija daudzi un lieli šķēršļi, kuri viņiem bija jāpārvar, un Dievs tos veda, soli pa solītim,
cik tas viņiem bija pa spēkiem. Viņi nebija tā sagatavoti, lai saņemtu visu gaismu uz reizi.
Kā pusdienas saules spožums apžilbina tos, kas ilgi bijuši tumsībā, tā būtu gaisma viņus
apžilbinājusi, ja tiem to uzreizi dotu.Viņš tāpēc vadoņiem pamazām atklāja tikdaudz, cik
tauta spēja panest. Katram gadu simtenim nāca līdz jauni uzticīgi strādnieki, kam tautu
vajadzēja vest tālāk pa jauniem reformu ceļiem. {LC 92.5}
Baznīcas šķelšanās pastāvēja vēl joprojām. Trīs pāvesti strīdējās par virsvaldību un viņu
cīņas piepildīja visu kristīgo pasauli ar noziegumiem un sajukumu. Negribēdami nomest
varas spožumu, viņi ķērās pie pasaulīgiem līdzekļiem. Katrs tikai skatījās kur ieročus pirkt
un kareivjus vervēt. Zināms, bija vajadzīga nauda, un lai to dabūtu, pārdeva visas baznīcas
dāvanas, amatus un svētības. Tāpat arī priesteri, savu priekšnieku piemēriem sekodami,
ķērās pie simonijas (tirgošanās ar gar1giem amatiem) un pie kariem, lai pazemotu savus
53