Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Tā kā ķeizariskā pavēle nešķita pietiekošs atvietojums dievišķajai Autoritātei, tad kāds
bīskaps Eusebijs, kas meklēja valdnieku labvēlību un draudzību, glaimojot Konstantīnam,
izvirzīja apgalvojumu, ka Kristus Sabatu esot pārcēlis uz svētdienu. Jaunās doktrīnas
pierādīšanai tas nedeva nevienu liecību no Rakstiem. Eusebijs arī pats neapzināti atzīst tās
nepareizību, jo, norādot uz izmaiņas īstajiem motīviem, saka: "Visu to, ko pienākas darīt
Sabatā, mēs esam pārcēluši uz Kunga dienu." (4) Bet, lai arī cik nepamatoti bija šie
argumenti par labu svētdienai, tie tomēr cilvēkus iedrošināja samīt kājām Kunga Sabatu.
Visi, kas vēlējās, lai pasaule viņus godā, pieņēma šo populāro svētku dienu.
Līdz ar pāvestības nostiprināšanos turpinājās arī saules dienas paaugstināšanas darbs.
Kādu laiku vēl zemkopībā aizņemtie ļaudis no baznīcas apmeklēšanas brīvajā laikā strādāja
savus lauku darbus, un arī septīto nedēļas dienu joprojām uzskatīja par Sabatu. Bet ar laiku
tomēr tika panākta pilnīga pārmaiņa. Visiem, kas ieņēma svētus amatus, saules dienā
aizliedza spriest tiesu jebkurā civilā strīdā. (575) Drīz pēc tam izdeva pavēli visām
iedzīvotāju šķirām saules dienā atturēties no parastajiem darbiem, brīvajiem cilvēkiem
piedraudot ar naudas sodu, bet kalpiem – ar rīkstēm. Vēlāk bagātos jau sodīja, atņemot pusi
no viņu mantas, un beidzot, ja kāds vēl turpināja pretoties, to padarīja par vergu.
Zemākajām iedzīvotāju šķirām draudēja izsūtīšana trimdā uz visu mūžu.
Atsaucās arī uz dažādiem brīnumiem. Plaši tika stāstīts, ka kāds zemkopis, kurš
svētdienā gatavojies uzart savu lauku, vispirms ar dzelzs gabalu mēģinājis iztīrīt arklu, un
tad šis dzelzs viņam iedūries rokā tik stingri, ka tam ar to vajadzējis nostaigāt divus gadus,
"ciešot ārkārtīgi lielas sāpes un kaunu". (5)
Vēlāk pāvests izdeva norādījumus, ka draudzes priesteriem svētdienas pārkāpēji
jābrīdina un jāpavēl viņiem iet uz baznīcu skaitīt lūgšanas, lai neizsauktu kādu lielu nelaimi
pār sevi un kaimiņiem. Kādā baznīcas sanāksmē stāstīja piemēru, kas kopš tā laika ir kļuvis
plaši zināms un kuru izlietojuši pat protestanti, jo, lūk, kādā svētdienā strādājošos cilvēkus
esot nonāvējis zibens. "Ir acīm redzams," vēlāk runāja prelāti, "ka Dieva nepatika smagi
gulstas uz šīs dienas neievērotājiem." Tad izlaida uzsaukumu, lai priesteri un sludinātāji,
ķēniņi un firsti, kā arī visi uzticīgie ļaudis "ar visiem spēkiem cenšas un gādā, ka šī diena
saņemtu tai pienākošos godu un par slavu kristietībai ar vēl lielāku godbijību tiktu ievērota
nākamos laikos". (6)
Kad saprata, ka ar baznīcas pavēlēm vēl nepietiek, tad lūdza pasaulīgās iestādes, lai tās
izdod likumus, kas ļaužu sirdis pildītu ar bailēm un spiestu tos saules dienā, tas ir,
svētdienā, atturēties no darba. Romā sasauktajā sinodē no jauna un ar vēl lielāku spēku un
svinīgumu apstiprināja visus iepriekšējos lēmumus. Tos iekļāva arī baznīcas likumos, ko
pilsoniskās autoritātes realizēja dzīvē gandrīz visā kristīgajā pasaulē. (7)
Tomēr Rakstu autoritātes trūkums saules dienas svētīšanai radīja ne mazumu grūtību.
(576) Ļaudis apšaubīja savu mācītāju tiesības atcelt Jehovas skaidros vārdus: "Septītā diena
346