Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
tautas tēvs dabūja lielo mesiānisko apsolījumu.4 Liesmas, kas Arnonas klonā reiz pacēlās
pret debesīm, bija novērsušas samaitāšanas eņģeļa zobenu— piemērots upura un
starpniecības simbols starp Pestītāju un cilvēkiem, pilniem grēka vainu. Dievs visas
pasaules priekšā bija Jeruzālemi cēlis godā. Kungs bija «Ciānu izredzējis», «viņam patika
tur dzīvot»1 Veseliem gadu simteņiem cauri bija atskanējuši praviešu brīdinājumi. Tur
priesteri bija vēdinājuši savus vīraka traukus, un dārgo zāļu dūmi kopā ar ticīgo lūgšanām
bija uzkāpuši pie Dieva. Ikdienas te lija upura jēra asinis kā priekšzīme Dieva Jēra asinīm.
Tur Jehova parādīja savu klātesamību godības padebesi virs derības šķirsta žēlastības vāka.
Še bija noslēpumaino trepju pirmie kāpšļi, kas savienoja zemi ar debesīm; pa šīm trepēm
nokāpa un uzkāpa Dieva eņģeļi, atvērdami pasaulei ceļu uz vissvētāko. Būtu Israēls kā
tauta palicis debesīm uzticīgs, Jeruzāleme, Dieva izredzētā pilsēta, stāvētu mūžam.2 Bet
izredzētās tautas vēsture rāda tikai atkrišanu un sacelšanos. Šī tauta bija Dieva žēlastībai
pretī turējusies, nelietīgi izlietojuse savas priekšrocības un par maz novērtējuse labvēlīgos
apstākļus, kuros tā allaž atradās. {LC 18.2}
Kaut arī viņa «izsmēja Dieva vēstnešus, nicināja viņu vārdns un apmēdīja savus
praviešus,«3, Dievs tomēr vēl izrādījās kā viņas «Kungs Dievs, žēlīgs un laipnīgs,
pacietīgs, liels apžēlošanā un uzticībā.»4 Neskatoties uz viņas pastāvīgiem pārkāpumiem,
Dieva žēlastība vēl vienmēr bija ar viņu. Vairāk nekā tēvs savā līdzjūtošā mīlestībā par
savu rūpju bērnu «Dievs sūtīja pie viņiem agri savus vēstnešus. Jo viņš saudzēja savus
ļaudis un viņu mājas vietu.»5 Kad aizrādījumi, lūgšanas un brīdinājumi nebija līdzējuši,
Dievs sūtīja no debesīm savu vislielāko dāvanu; vēl vairāk— visu debess bagātību viņš
atdeva šinī vienā dāvanā. {LC 19.1}
Pats Dieva Dēls tika sūtīts atgriezt neatgriezīgo pilsētu. Kristus pārveda Israēlu no
Ēģiptes kā labu vīna koku.6 Ar savu paša roku viņš priekš tā bija iztīrījis zemi no pagāniem.
Viņš to bij dēstījis «auglīgā zemē».7Viņa gādība tam bija cēluse visapkārt sētu. Viņš
bija izsūtījis savus kalpus to kopt. «Ko bija vairāk darīt pie mana vīna dārza, nekā es esmu
darījis!» viņš izsaucās. «Es gaidīju, ka tas labus ķekarus nestu, bet viņš ir nesis
sapuvušus.»1 Neskatoties uz visu to, nāca viņš pats, piļns cerību un ilgu, redzēt augļus no
sava dēstījuma, nāca, lai glābtu slimo koku. Viņš aprāka tam saknes, izgrieza sausos un
liekos zarus un pūlējās nepiekusis ap to, lai glābtu šo paša dēstīto vīna koku. {LC 19.2}
Trīs gadus gaismas un godības karalis bija staigājis savas tautas vidū— viņš, kurš bija
«apkārt gājis labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos»1, kurš sagrauztās
sirdis bija dziedinājis, kurš cietumniekus bija darījis brīvus un aklus redzīgus, kurš klibiem
bija licis staigāt, kurlus dzirdīgus darījis un spitālīgos šķīstus, kurš miroņus bija
uzmodinājis un nabagiem prieka vēsti pasludinājis.3 Visus bez izņēmuma viņš aicināja:
«Nāciet visi pie manis, jūs bēdīgie un grūtsirdīgie, es jūs gribu iepriecināt.»2 {LC 20.1}
7