Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pretiniekus un stiprinātu savu varu. Ar jo dienas pieaugošu drošsirdību Huss lika atskanēt
savai pērkona balsij pret visiem riebīgiem ļaunumiem, kurus cieta reliģijas vārdā; bet tauta,
kas pie viņa turējās, atklāti apsūdzēja Romas vadoņus, kā visas nelaimes un posta cēlājus,
kas bija nākuši pār visu kristīgo pasauli. {LC 93.1}
Atkal likās, ka Prāga stāv asiņainas cīņas priekšvakarā. Kā agrākos laikos, Dieva kalpu
apsūdzēja par tādu «kas Israēlu sajauc». Pilsētu atkal nolādēja un Huss aizbrauca uz savas
dzimtenes ciemu. Viņa mīļotā Bētlemes baznīcā uzticīgi nodotā liecība bija galā. Tagad
viņam bija jāstājas uz lielākas skatuves un jārunā uz visu kristīgo pasauli kamēr nāks laiks,
kad patiesību vajadzēs apliecināt ar dzīvību. {LC 93.2}
Lai novērstu tos ļaunumus, kas visu Eiropu bija satricinājuši, Konstancē sasauca
vispārīgu koncilu. Tas tika sasaukts uz ķeizara Zigismunda vēlēšanos no Jāņa XXIII, kurš
bija viens no trim pāvestiem-sāncenšiem. Koncila sasaukšana pāvestam Jānim kura
rakstura īpašības un darbi bija tādi, ka labāk tos neaizkustina, un kaut to darītu arī prelāti,
kuri tikumības ziņā bija tikpat vaļīgi ka vispār garīdzniecība tajā laikā,— nebija
patīkama.Tomēr viņš neuzdrošinājās pretoties Zigismunda prasībai. {LC 93.3}
Koncila galvenais uzdevums bija panākt sašķēlušās baznīcas dziedināšanu un ķecerības
iznīdēšanu Tāpēc bija uzaicināti abi pāvesti-pretinieki kā arī jauno uzskatu galvenais
izplatītājs Jans Huss. Pirmie savas personīgās drošības dēļ neieradās paši, bet nosūtīja
delegātus. Pāvests Jānis nāca uz koncilu ar lielām rūpēm, kaut gan pats to bija sasaucis.
Viņš domāja, ka ķeizaram esot slepens nodoms viņu atcelt no pāvesta troņa, un baidījās,
ka to zemo grēku dēļ, ar kuriem viņš pazemojis pāvesta kroni, un to noziegumu dēļ, ar
kuriem kronis pirkts un valkāts, viņu varētu saukt pie atbildības. Tomēr viņš iegāja
Konstancē ar lielu spožumu savu augsto baznīcas godības nesēju vidū un pavadīts no
veselas svītas pilsgalmnieku. Visa pilsētas garīdzniecība, pilsētas priekšstāvji un milzīgs
bars pilsoņu iznāca pretī viņu apsveikt. Četri virsmācītāji nesa viņam virs galvas zelta
baldahīnu. Viņam priekšā nesa hostiju, un kardinālu un muižniecības greznie apģērbi
pabeidza šo krāšņo ainu. {LC 94.1}
Bet tanī pašā laikā tuvojās Konstancei arī viens cits ceļinieks. Huss pilnīgi apzinājās
briesmas, kas viņam draudēja. Viņš atvadījās no saviem draugiem, itkā nekad ar viņiem
vairs nesatiktos, un devās ceļā ar tādām sajūtām, itkā viņu vestu uz sārtu. Lai gan
Bohēmijas ķēniņš viņam bija devis drošības sargus un lai gan ceļā tādi bija pienākuši arī
no ķeizara Zigismunda, tomēr piepildījās visi viņa paredzējumi par varbūtējo nāvi. Vienā
uz Prāgu draugam adresētā vēstulē viņš sacīja: «Es aizceļoju, mani brāļi, pavadīts no
ķeizara drošības sargiem, lai satiktos ar maniem daudziem un nāvīgiem ienaidniekiem;...
bet es paļaujos uz Dievu, manu visvareno Pestītāju, ka viņš sava apsolījuma labā un manas
karstās lūgšanas dēļ dos man gudrību un veiklu mēli, ka varu pret viņiem pastāvēt. Viņš
dos man arī savu Svēto Garu, lai stiprinātu mani patiesībā, un lai man būtu spēks un drosme
54