Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Ar šādu izeju Jeronīms cerēja apmierināt savu sirdsapziņas balsi un izbēgt liktenim. Bet
cietuma vientulībā viņš redzēja skaidrāki, ko bija padarījis. Viņam bija jādomā par Husa
drosmi un uzticību un jāsalīdzina ar savu izturēšanos — patiesības noliegšanu. Viņš
atcerējās savu dievišķu Meistaru, kuram viņš bija solījies kalpot un kurš viņa dēļ izcieta
krusta nāvi. Pirms vēl nebija savas mācības atsaucis, viņš atrada mieru Dieva žēlastības
apsolīšanā, bet tagad viņa dvēseli mocīja nožēlošana un šaubas. Viņš zināja, ka vēl daudz
kas būs jāatsauc, iekams varēs salīdzināties ar Romu. Ceļš, kuru viņš bija uzņēmis, veda
pilnīgai atkrišanai pretim. Bet tagad lēmums bija taisīts: labāk ciest šo īso laiciņu, nekā
aizliegt savu Kungu. {LC 102.2}
Drīz viņu atkal koncils uzaicināja ierasties. Izmeklēšana tiesnešus nebija apmierinājusi.
Viņu caur Husa nāvi vēl vairāk iekairinātā asinskāre alka jaunus upurus: tikai pilnīgi
atsakoties no patiesībasJeronīms varēja glābt savu dzīvību. Bet viņš bija nolēmis apliecināt
savu ticību un sekot savam brālim— moceklim uz sārta. {LC 102.3}
Viņš neuzturēja vairs savu agrāko atsaukumu, un kā nāvei nolemtais svinīgi pieprasīja,
dot viņam iespēju aizstāvēties. Bīdamies no sekām, kādas varētu būt viņa vārdiem, prelāti
vienkārši prasīja, vai atzīstas par vainīgu, vai ne. Jeronīms cēla ierunas pret tādu nežēlību
un netaisnību. «Trīssimts un četrdesmit dienas, jūs mani esat smacējuši nejaukā cietumā,»
viņš teica, «tur bija cilvēku mēsli, netīrumi un smaka un vislielākais trūkums.Tagad no
turienes esmu jūsu priekšā vests, bet jūs mani liedzaties uzklausīt, bet manus nāvīgus
ienaidniekus gan. Kad jūs patiesībā esat gudri vīri un pasaules gaišums, tad uzmanāt, ka
nenoziedzaties pret taisnību. Kas uz mani attiecas, tad esmu tikai vienkāršs mirstīgais;
manai dzīvei nav liela nozīme; un kad es jūs brīdinu no netaisna sprieduma, tad tas nenotiek
vis manis, bet jūsu dēļ.» {LC 103.1}
Viņa lūgumu beidzot ievēroja. Tiesnešiem klātesot viņš nometās ceļos un lūdza, lai
dievišķais gars nāk un valda viņa domas un vārdus, ka viņš nekā tāda nerunātu, kas būtu
pret patiesību, vai viņa Meistara necienīgs. Pie viņa to dienu piepildījās mācekļiem dotais
solījums: «Un jūs tapsiet vesti valdnieku un ķēniņu priekšā manis dēļ... Kad tie nu jūs
nodos, nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī stundā jums taps dots, kas jums jārunā.
Jo ne jūs esat tie runātāji, bet jūsu tēva Gars ir runātājs iekš jums.»1 Jeronīma vārdi lika
izbrīnēties pat viņa ienaidniekiem. Veselu gadu viņš bija iemūrēts savā cietuma istabiņā,
kur nebija iespējams pat redzēt, ne tikai lasīt, cieta miesas sāpes un dvēseles bailes. Un
tomēr viņa pierādījumi tika ar tādu skaidrību un spēku priekšā celti, itkā būtu netraucēts
nodevies studijām. Viņš aizrādīja saviem klausītājiem uz veselu rindu svētu vīru, kuri bija
notiesāti no netaisniem tiesnešiem. Gandrīz katrai tautai ir tādi vīri, kas grib celt savus laika
biedrus,bet tā viņus apkrauj pārmetumiem un izdzen iz sava vidus, vēlāk ar lielu godu
apbērdami. Netaisna tiesa arī Kristu notiesāja kā pārkāpēju. {LC 103.2}
59