Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
un tātad vēlreiz dāvājat man savu uzmanību!<br />
4] Klausieties! Bija jau ļoti vēls rudens laiks. Augsto kalnu galotnes bija tītas miglā un pavisam nedraudzīgs<br />
ziemeļu vējš dzenāja gaisā koku nokaltušās lapas; tikai austrumos vēl bija dažas vietas, caur<br />
kurām kā noraudājušās lejup uz zemi lūkojās piemīlīgas zvaigznes, kādu dabas ainu es un mans tēvs,<br />
kas bija liels dabas draugs arī tās nedraudzīgajā darbībā, aplūkojām gandrīz līdz pusnaktij. Bet kad mēs<br />
sākām grasīties iet uz mājām un tur doties pie miera, tad ieradzījām kādu cilvēku ar laternu rokās steidzīgiem<br />
soļiem dodamies tieši uz mūsu māju un pēc dažiem acumirkļiem mūsu priekšā stāvēja diezgan<br />
skumjš vēl īsti jauns vīrs.<br />
5] Manu tēvu tūlīt pazīdams kā ārstu, viņš skumjā tonī teica: “Draugs un dakter! Es šeit nāku no<br />
Betānijas, mans vārds ir Lācars, esmu vecā Lācara, kuru es pār visu mīlu, dēls! Šodien viņš pēkšņi ļoti<br />
saslima, un ar viņu izskatās ļauni! Mūsu rabīns, kas vajadzības gadījumā nedaudz ir arī ārsts, pie mana<br />
tēva pavisam vairs nesaprot, ko darīt! Viņš pats mani sūtījaa pie tevis, jo tu esot neparasts ārsts un jau<br />
palīdzējis slimniekiem gadījumos, kur neviens cits ārsts vairs neatrada dziedināšanas līdzekļus. Nāc, un<br />
ja vēl ir iespējams, izdziedini manu slimo tēvu!”<br />
6] Mans tēvs teica: “Ja kāds cits ārsts slimnieku jau novedis līdz nāvei, tad kādam no mums atkal<br />
jāveic brīnums! Vispār tas viss jau būtu pareizi, ja tikai tas visur tūlīt būtu iespējams. Es ar šo manu<br />
vienīgo dēlu, kuram vajag būt man līdzās, jo viņam ir dāvanas redzēt garus un vajadzības gadījumā pat<br />
ar viņiem runāt, gribu doties uz turieni un redzēt, kas tur būs darāms, bet ja tu būtu paņēmis līdzi pāris<br />
zirgus, kas tevi būtu ātrāk atgādājuši šeit un mūs nu tur, tad izdziedināšana būtu sekojusi vieglāk. Bet ja<br />
pie viņa jau parādījušās hipokrātiskās nāves pēdas, tad ar izdziedināšanu ir galā, jo pret nāves varu nav<br />
izaudzis neviens stādiņš ne kalnu ganībās, un vēl mazāk kādā dārzā!”<br />
7] Lācara sūtnis ar šo atbildi gan bija mierā, tikai ļoti nožēloja, ka nebija paņēmis līdzi nevienu zirgu.<br />
Bet mēs nu tomēr pavisam steidzīgi devāmies ceļā, jo ātri ejot līdz turienei bija stundas gājiens.<br />
8] Kad mēs klusēdami pārdomādami gājām mūsu ceļu, austrumos migla pamazām izzuda un kļuva<br />
gaišāks un gaišāks, — jā, pēc apmēram ceturtdaļstundas kļuva tik gaišs itkā pusstundu pirms saules<br />
lēkta. Tas tik augstā mērā saistīja mūsu uzmanību, ka neskatoties uz visu steigu, mums tomēr vajadzēja<br />
palikt stāvam, lai paskatītos, no kurienes tad nāk šī dīvainā gaišāk un gaišāk topošā gaisma.<br />
9] Bet beidzot kļuva pilnīgi diena, un virs austrumu horizonta pacēlās saule, bet daudz straujāk<br />
nekā parastā — vai kā mēdz teikt — ikdienišķā. Bet pie šīs ātri augšā kāpjošās gaismas parādības apakšējais<br />
austrumu gals vai austrumu mala negribēja kļūt redzama.<br />
10] Gaismas parādība izauga par gaismas kolonnu, kas nedaudz acumirkļos tās galvu uzbīdīja līdz<br />
pusdienas svītrai un drīz izplatīja tādu gaismu un siltumu, ka mēs bijām spiesti doties zem kāda lapām<br />
vēl diezgan bagāta vīģes koka, lai no gaismas nezaudētu redzi un nenobeigtos aiz karstuma. Bet drīz ši<br />
gaismas kolonna atkal kļuva tievāka un tievāka un pazuda gaisma un caur to gaismas kolonnas radītais<br />
<strong>lielais</strong> karstums.<br />
11] Apmēram pēc nepilnas ceturtdaļstundas ar gaismas parādību bija galā, bet arī ar mūsu skatīšanos,<br />
jo pēc tam, kad šī gaisma pilnīgi izzuda, kļuva tik ļoti tumšs un mūsu acu spēki tik novājināti, ka<br />
mēs pat ne mūsu sūtņa laternu nevarējam pilnīgi labi saskatīt un pamanīt.<br />
12] Tikai pēc kādiem trīsdesmit acumirkļiem mūsu acis atsāka atgūt nepieciešamo redzes spēku,<br />
un pie mūsu laternas vājās gaismas ar pūlēm atkal varējām saredzēt ceļu. Bet viss notikums mūs tomer<br />
ap pusstundu aizkavēja, un mans tēvs man tūlīt jautāja, vai pie šīs gaismas parādības es varbūt nebūtu<br />
redzējis kādus garus.<br />
13] Un pēc pilnākās patiesības es viņam teicu: “Gaismā, kas milzīgā gaismas spēka dēļ jau tāpat bija<br />
daudz mazāk aplūkojama kā pusdienas saule, nekas nebiija atklājams, bet gan uz zemes lejā pie mums<br />
man tikai puslīdz kļuva saskatāmi daudzi stāvi, — bet visi kā kādā darbīgā gājienā pret rietumiem; viņu<br />
kustība tātad bija analoģiska ar gaismas parādību. Bet pavisam saredzams bija tikai viens vienīgs gara<br />
stāvs, kas mums pienāca ļoti tuvu. Viņam bija nopietna veca vīra izskats, un, šķiet, viņam bija liela patikapar<br />
gaismas parādību. Bet kad gaismas fenomens pie debesīm sāka izzust, tad ātri izzuda arī stāvi, un<br />
proti, kā man likās, arī pret rietumiem, tomēr vairāk itkā Betānijas virzienā!” Vairāk es neko neredzēju<br />
un tādēļ arī savam tēvam neko vairāk nevarēju pavēstīt.<br />
14] Mūsu vedējs brīnījās par mani un manām redzes dāvanām un ticēja maniem izteicieniem, jo<br />
viņš domāja, ka manai fantāzijai un iztēles spējām tomēr būtu neiespējami sasniegt tādu dzejniecisku<br />
intensitāti, ka es tādēļ to tūlīt varētu izkratīt no piedurknes. Bet te viņam arī bija taisnība; jo atjautīgs<br />
142
Change language