4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

kas te tālāk notiks.
241. Jautājumi par grēku pirmsākumu
1] Bet vienlaicīgi pie manis pienāk arī Oubratuvisars un saka: “Kungs, Kungs, vai tad tie baltie brāli
iepriekš nezināja to, ko Tu nu viņiem tik gudri esi izskaidrojis? Pie mums, lai Tev par to visa slava, pat
mūsu bērni to zina; jo viņi var sevi iekšēji aplūkot un viņiem vienmēr ir liels prieks, ka viņi var mums
pastāstīt par viņu skaistajiem dārziem, kurus viņi laiku pa laikam sevī aplūko. Ko tad šie baltie brāli ir
nodarījuši, ka viņi ir kļuvuši nespējīgi tādai vissvarīgākai aplūkošanai? Ja viņiem trūkst tādas vissvarīgākās
spējas, tad viņi īstenībā nav nekādi šiti cilvēki, bet gan tikai lieli pērtiķi, kādi pie mums sastopami,
tikai pilnīgāki ar savām runas spējām.
2] Mēs bijām pārsteigti, ka Tu pie šim smadzenēm izskaidroji to, kas mums tak ir gandrīz pazīstamāks
kā mūsu dzīvojamās būdas dzimtenē. Mēs, protams, nepārzinām lai visu mūsu miesas organisko
uzbūvi, bet mūsu smadzenes mēs zinām punktu pa punktam. Mums ļoti daudzas tāfelītes gan vēl ir
tukšas, tā kā mums nav nekā, ar ko tās aizpildīt, bet kas tur ir apzimētas, tās ir tieši tā, kā Tu tās nu savā
pilnīgākajā kārtībā vairāk kā pietiekami skaidri esi izskaidrojis pie smadzenēm labajā pusē. Bet es patiesi
vēlētos zināt, kā tad šie cilvēki sevī pavisam nespēj ieraudzīt to, kas mums, melnajiem, tak uz visiem
laikiem uz skaidrāko ir saskatāms! Ko tad viņi īstenībā ir izdarījuši? Kas tad ir licis pamatu šādai samaitāšanai?
Kādam reiz vajaga būt likušam kādu sliktu pamatu; bet kas, kādēļ un pie kādiem apstākļiem?”
3] ES saku: “Tu nepētī pēc tā, kas te ir īstais vaininieks! Jo Dieva padomā ir dažs labs paslēpts, kā
iemeslu cilvēkiem uz šīs zmes pilnīgi nav vajadzīgs zināt! Ja cilvēks tikai zina un atzīst, ko viņam Manā
kārtībā vispirms ir nepieciešams darīt! Ja viņš to dara, uz ko viņam no debesim ir doti norādoši likumi,
tādā kārtā pie viņa viss būs labākā kārtībā; bet katrs cilvēks, kas Dievu mīl pār visu un savu tuvāko kā
sevi pašu un caur to kļūst garā atkalatdzimis, visu pārejo pilnīgi uzzinās.
4] Nu runa ir tikai par to, vai visi baltie brāļi to visu ir labi sapratuši, un ka cilvēks, ja viņš sevī jūt
kādu tukšumu, jautā par to, kas viņam vēl ir svešs, tad tam, cik iespējams gaiši, viņam jātiek izstāstītam.
Tas nu ir pirmām kārtām svarīgi! Bet tas, par ko tu jautāji, katram būs zināms vēl pietiekami agri, kad
viņš sasniegs sava gara atkalatdzimšanu.”
5] Oubratuvisars ar to ir piilnīgi apmierināts un pēc tam savas zemes valodā aprunājas ar savējiem.
bet nu reiz atkal priekšā iznāk arī MATHAELS un saka: “Kungs, Tu mūsu dzīvība, Tu mūsu mīlestība,
tā kā Tu esi atļāvis jautāt, tad mana sievas teva, manas mīļās sievas un četru manu biedru vārdā es lūdzu,
ka Tu par kādu mazu punktu šajā lietā vēlētos mums dot pareizu gaismu! Tas zināmā mērā ir tiesību
jautājums, un es ticu, ka katrs cilvēks, ja viņš ir nonācis līdz sava prāta pielietošanai, iepretī Tev ir
tiesīgs to pavisam pieticīgi uzstādīt. Cilvēks sākotnēji tak ir nevis savs, bet gan tikai Tavs darbs, ko visas
debesis man mūžam nekad nevar apstrīdēt!
7] Un tā pie Tavas mīlestības un visvareniem līdzekļiem it īpaši ļoti smaiatāto garu vai īstenībā dvēseļu
viņpasaules vadīšanas ceļš man tomēr škiet nedaudz ilgstošs un pārāk stingrs! Tas gan ir taisnība,
ka tavas kopš mūžības šeit reiz iedibinātās un stingri liktās dievišķās kārtības attaisnojumam Tu mums
arī šajā ziņā esi jau ļoti daud teicis, rādījis un izskaidrojis, bet pāri visam man tomēr vēl uzmācas šīs īsteni
taisnīguma jautājums:
8] Ko spēj ābols, ja vētra to ir norāvusi no zara, bet ko kāds sašķelts koks, ja viņam vajadzēja kalpot
par mērķi postošam zibenim, jeb ko spēj mierīgā jūra, ka caur orkāna trakošanu tiek sacelti kalna augsti
viļņi?! Ko klaburčūska, ka viņas kodiens ir nāvējošs?! Viens ķīlis visur dzen otru, un beigās neviens
neko nevar darīt, ka tas tiek dzīts!
9] No kādas augstas klinšu sienas kāds vaļīgs kļuvis liels un smags akmens gabals nogāžas lejā un nu
nejauši nodarīja lielu postu kādam ganāmpulkam, kas lejā ganījās netālu no klints sienas. Kāds vainīgais
te atlīdzinās par zuadējumu? Ja es naktī ceļā esmu paklupis pret akmeni un beidot arī nokritis, kas
te pie tā bija vainīgs — nakts, akmens vai mana kāja, kurai nav acu? Īsi un labi, te ir daudz kutelīgāko,
krustām škērsām jautājumu, kuros visos ar rokām aptverami kļūst saskatāma individuālas pirmdabas
tiesību patiesa savstarpēja pārkāpšana. No kurienes principā tā ceļas?
10] Ko līdzigu es nu atklāju pie cilvēkiem. Šiem melnajiem pilnā mēra vēl pieder pirmcilvēciskās
īpašības, un mums, baltajiem, līdz šai dienai par tām nebija ne jausmas! Jā, kādēļ tad nē? tas ir: mūsu
dvēseliskās samaitātības dēļ, un dvēselei atkal vajadzēja tikt samaitātai, tādēļ ka cilvēk smadzenes ika
257