4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

tajam kāda noslīkušā iespējamam atkaladzīvināšanas mēģinājumam caur novietošanu un vīnu tas bija
pavisam labi. Tādēļ arī abi līķi tika ietīti vadmalā un nolikti vienā kuģī.
3] Nu bija ļoti daudz darba un Markuss tiko zināja, kā viņš visas zivis novietos. Bet Es Rafaeleam
pavēlēju Markusam palīdzēt un tā ātri viss bija labākā kārtībā. Bet Risa abus līķus pārņēma atkalatdzīvināšanas
mēģinājumam un nolika tos tā, kā dienu iepriekš Es biju licis nolikt tos deviņus.
4] Bet Toms žigli sveicināja Jūdu Iskariotu, un ironiski viņam jautāja kā ir izdevusies viņa zveja.
Jūda Iskariots savā kuplajā bārdā kaut ko nomurmināja, bet tomēr neiedrošinājās ar Tomu ielaisties
kādā strīdā; jo viņš atcerējās, ka tieši Toms viņu iepriekš brīdināja neiet uz pilsētu meklēt zeltu un nu
zina, kā viņam tur ir izgājis. Tādēļ Jūda Iskariots klusēja; bet Es Tomam devu mājienu, ka viņam zelta
meklētāju vairāk nav jāvajā, pie kam tas nestu maz augļu.
5] Bet notika, ka kāds Omrana KALPOTĀJS uz Jūda Iskariota rēķina iegrāba Helēnas dārgumu
somā un viņai nozaga trīsdesmit sudraba grašus. Viņš steidzīgipienāca pie mūsu galda un teica: “Zaglis,
zaglis! Kad augstie kungi piedalījās patīkamajā zivju zvejā, un, izņemot romiešu karavīrus, kuri bija apmetušies
pie kalna un piedalījās apmācībās, neviens šeit nebija, tad man dabiskās vajadzībās vajadzēja
iziet no lielās telts; tajā pat acumirklī teltī ielīda viens lielā pravieša, kuru jūs ar tiesībām dēvējat par jūsu
meistaru, māceklis, un pirms vēl es ienācu teltī no priceses dārgumu somas izzaga trīsdesmit sudraba
grašus.
6] Kad es ienācu teltī, es atradu viņu teltī apmulsušu, un proti ar nolaistām acīm tā pētot grīdu, it
kā meklētu ko pazaudētu. Tādēļ viņš man likās aizdomīgs un es viņam pavisam skarbi uzbruku un viņš
izbijies tūlīt izgāja no telts. Sākumā es par lielā pravieša mācekli neko ļaunu nedomāju, bet šurp turp pa
telti staigājot man uzkrita cēlākās princeses dārgumu soma, jo tā vairs neatradās iepriekšējā, man ļoti
labi zināmā kārtībā. Tā ka man, kā uzticibas personai, dārgumu somas saturs nebija nezināms, tad es
paņēmu somu un dārgo saturu pārskaitīju, un redzi te, — tajā trūka trīsdesmit sudraba grašu! Šos trīsdesmit
dārgos grašus bija neiespējami paņemt kādam citam, kā tikai manis uzrādītajam māceklim! Es
ļoti padevīgi īstā laikā daru to zināmu, lai nevainīgā kārtā vaina nekrtistu uz mani!”
7] HELĒNA saka: “Kalps, kādēļ tu attaisnojies, pirms vēl kādam uz tevi ir radušās aizdomas?”
8] SARGS saka: “Visžēlīgākā princese! Es neattaisnojos, bet gan kā to prasa pienākums te tikai uzrādīju
lielā pravieša mācekļa izdarīto zādzību!”
9] HELĒNA saka: “Kad tu bez manas ziņas un gribas priekšpēdējo reizi esi pārbaudījis manu dārgumu
somu?”
10] SARGS saka: “Ak, tūlīt pēc tam, kad augstā visžēlīgā princese telti nodeva manai apsardzībai.
Tajā bija pilni 600 graši, bet nu tajā ir vēl tikai 570, tātad trūkst 30 graši, — kurus nevarēja nozagt neviens
cits, kā tas minētais māceklis! Tā kā es kā izcilo dārgumu sargs esmu par visu atbildīgs, tad man
tomēr arī vajag zināt, par ko un par cik daudz es stāvu sardzē, un kā uz vecu uzticamu kalpu uz mani
nevar dusmoties, ja es īstā laikā ieskatos, kas un cik daudz man apsargājams! Bet nu es zaudējumu pamanīju
un kā pienākums prasa to uzrādīju.”
11] HELĒNA saka: “Pavisam labi, pavisam labi, vēlāk mēs to lietu izmeklēsim tuvāk un ļaundari atradīsim,
kas tad neizbēgs taisnīgam sodam! Bet varbūt ir arī iespējams, ka pie pirmās vai otrās skaitīšanas
tu esi kļūdījies un tādēļ nebūtu labi apvainot dievišķā Meistara mācekli, ka viņš varbūt aiz tīras garlaicības
ienāca teltī, uz ko viņam pat bija tiesības, jo no mums nav tikusi dota nekāda pavēle, ka mūsu
teltīs nevienam nebūtu jāieiet! Ej nu atkal savā vietā; es drīz sekošu un pati visu stingri izmeklēšu.”
12] Ar šo atbildi sargs attālinājās un viņa pirmais darbs bija cik iespējams ātri tos 30 grašus ielikt atpakaļ
somā, lai princesei butu taisnība ar piezīmi, ka skaitot vienreiz varētu būt kļūdījies. Kad viņš ar šo
operāciju bija galā, viņš bija ļoti apmulsis, ko viņš teiks pie izmeklēšanas. Viņam šķita vislabāk, ja viņš
atkal ietu pie princeses, lūgtu viņai piedošanu un teiktu, ka skaitot kļūdījies un māceklim nodarījis lielu
netaisnību. — Domāts, darīts! Pēc dažām minūtēm viņš atkal nāca atpakaļ un tā princesei izskaidroja
un vienlaicīgi lūdza, tā ka nekāds noziegums vairs nepastāv izmeklēšanu neuzsākt.
13] Bet pie tam viņš tomēr izskatījās ļoti apmulsis, jo viņš zināja, ka ķēniņš Omrans neko tik stingri
nesoda kā melus un zādzību. HELĒNA apžēlojās par veco nelieti, kas citādi vēl nekad nebija bijis neuzticams
un viņam teica: “Celies un ej savu ceļu! Tas no tevis nebija labi, ka tu tik zemiskā veidā gribēji
atriebties klāt neesošajam Kunga māceklim, kas tev vēl nekad nav nodarījis ko citu ļaunu, izņemot ka
tu viņu, jau kopš mēs te esam, nevari ciest! Redzi, tas bija ļauni no tevis un par to tu esi pelnījis bargu
sodu, jo man nu ir zināms viss, kā tu esi rīkojies!”
9