4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

7] Vai tu gan domā, ka tu panestu manu pirmgaismas stāvu, ja es vēlētos sevi tev tajā parādīt?! Redzi,
manas pirmesamības gaisma ir pietiekami varena, lai iznīcinātu neskaitāmu daudzumu pirmcentrālsaules,
nerunājot par tevi un visu šo zemi. Bet lai caur manu klātbūtni tas nenotiek, pēc visvarenās
Dieva gribas man vajag veidot šo šķietamo miesu un tā ietīt manu īsteno būtību, ka tad matērijas tiesā
tiek novērsts katrs kārtības traucējums. Bet caur manu iekšējo dzīvības uguni vispirms matērijai tomēr
vajag tikt sagatavotai, lai tā varētu kalpot kā aizsargapvalks! Un tādēļ man materiālo ēdienu sevī vajag
uzņemt vairāk ka kādam no jums.
8] Jūs to gan nezinājāt un nevarējāt zināt, bet to gan jūs jau varētu zināt, ka kāds no mums no Kunga
ne tādēļ tika aicināts šajā parādīšanās tapšanā, lai jums par dusmām jūsu priekšā sevi parādītu kā
rīmu, jokdari vai burvi, bet gan lai jums daudzveidīgi palīdzētu un lai jums dotu taustāmu pierādījumu
par Dieva eņģeļa klātbūtni un viņa varu! Bet ja jūs to saprotat, kā jūs par manu ēšanu varat izteikt dzēlīgas
piezīmes?”
9] KORNELIJS saka: “Mīļais, brīnišķīgais sūtni no Dieva Debesīm, ak nedusmojies uz mani tādēļ,
jo tu zini, ka garīgi mēs neesam nekas cits kā tiko jaunpiedzimuši berni šūpulī un vairāk dzīvojam kādu
sapņu dzīvi, nekā kadu jau pilnīgi apzinātu! Turpmāk ēd, cik daudz tu nu vienmēr gribi un nevienam
no mums visiem par to gan nekad vairs neienāks prātā, nerunājot par izrunāšanu, neviena, lai cik klusa,
piezīme. Bet vienlaicīgi atļauj mums šiet izteikt arī mūsu pateicību par ārkartējo pamācību, kuru
tu, savās taisnīgās dusmās par mūsu pastāvīgo muļķību, mums sniedzi. Ja mēs nu tagad zinām Kādēļ,
tad par Tādēļ noteikti nekad nespriedīsim aplami! Bet ja Kādēļ mums ir nezināms, ka pēc tam mums
jābūt zināmam Tādēļ? Tāpēc vēlreiz mana pavisam sevišķa pateicība par tavu tagadējo lielo un svarīgo
pamācību!”
10] RAFAELS saka: “Pateicība pienākas vienīgi tam Kungam, kas kopš mūžības ir jūsu, kā arī mūsu
Tēvs! Bet šai pamācībai liekat pāriet uz visām citām dzīvē sastopamām pieredzēm un parādībām, tad
jūs drīz stāvēsiet mums eņģeļiem līdzās ka cienīgi brāļi! Izņemot melus un krāpšanu jums nekas nav jāpeļ
un jāizsmej! Jo meliem vienmēr jāstāv kaunā, un krāpniekam jātiek liktam pie kauna staba, lai viņš
nobauda melu un krāpšanas augļus.
11] Pie katriem citiem apstākļiem jums cilvēkus, kas kļūdās, maigi jāpamāca. Ja viņi pēc tā vadās,
tad tas ir labi, bet ja viņi pēc tā nevadās, tad jūs jau varat runāt stingrāk! Ja arī tas nelīdz, tad tādus stūrgalvjus
ieslēdzat labošanās mājā un liekat viņiem gavēt un vajadzības gadījumā šaustīt ar rīkstēm; jo
pie pareizas un labas audzināšanas rīkstēm nav jātrūkst! Arī mēs, eņģeļi, kā jūsu slepeni audzinātāji tās
pielietojam pie cilvēkiem, kas ir stūrgalvīgi un ļoti ietiepīgi. Ievērojiet arī šo mācību, un kur tas ir nepieciešams,
to pielietojiet, tad jūs staigāsiet starp cilvēkiem, bet citādi tikai starp visādiem mežonīgiem
zvēriem, kas slēpjas cilvēku maskās.
12] KIRENIJS saka: “Kungs, vai eņģelis to ir smēlis vienīgi no sevis — jeb vai visu tikai no Tevis?”
13] ES saku: “Mans draugs, tava atmiņa jau atkal kaut kur ir kļuvusi par īsu! Pirms dažām dienām
Es jums tak pietiekami esmu izskaidrojis, kas ir eņģeļi, un kā viņi domā, grib un rīkojas, un tad nu tu
jau atkal par to jautā! Ja viņi ir tikai car Manu gribu atdzīvinātas formas, kas tad viņiem ir savtīgs? Kādas
domas viņi paši par sevi var domāt, kad viņi tak ir tikai Manas gribas izpausme un Manu domu un
ideju un nodomu savākšanas trauks?
14] Ja viņiem būtu jādomā, jāgrib un jārīkojas patstāvīgi, iepriekš viņiem līdzīgi jums vajadzēstu ēst
pie bērnu galda un jūsu miesā svētīt šo zemi. Bet no tā tak tomēr saules gaiši izriet, ka tas, ko enģelis
Rafaels jums nu teica, ir Mans Vārds, Mana runa un Mana griba, kas jums tāpat jāņem vērā, itkā tieši Es
Pats to būtu izteicis.
15] Jums Manus vārdu vajag dziļāk ietvert sirdī, tā tie pie jūsu atmiņas tik viegli nepaliks neuzticīg;
jo viss, ko sirds reiz ir dzīvi satvērusi, tas tad arī noteikti paliek atmiņā un pie labas izdevības tie jums
labi paņemami. Bet ja no Manis teikto jūs gribat iegaumēt tikai atmiņā, tad pa lielākai daļai to vienā
gadā aizmirsīsiet mazākais simts reizes, jo vecumā atmiņa vairs nav tik spēcīga kā jaunības laikā. Bet
jau jaunībā viegli aizmirst to, ko ir mācījies, nerunājot par vecumu. Bet ko reiz sirds ir satvērusi, tas ir
pārgājis dzīvībā un paliek uz mūžību!
16] Es jums saku, ko vien uz šīs pasaules jūs esat uzņēmuši tikai atmiņā, viņpasaulē no tā vairs nepaliks
ne burts, tādēļ visi sausie pasaules gudrie ierodas viņpasaulē kā kurli, akli un mēmi, neko nezina
un neko nevar atcerēties. Ne reti viņi viņpasaulē nonāk tik katra priekšstata nabagi, kā šajā pasaulē
bērns no mates miesas. Viņiem tur no jauna vajag sākt mācīties un uzzināt no pirmiem elementiem,
191