4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

dzīga izturēšanās.
15] Tālab dodot un darot tev nav jādod līdzi nopietnas un bieži rūgtas pamācības; jo tas nabaga
brālim rada liekas skumjas un tad viņš sirdī sāk ļoti ilgoties varēt neko vairs nepieņemt no sava viņu
vienmēr ar nopietnu seju pamācošā labdara. Bet labdaris tādas nelaikā izteiktas pamācības ne reti izsaka
nedaduz lepni, un caur to apdāvinātais jūtas pārāk zemu nomests zem labdara kājām un tik tad
tā īsti jūt savu postu labdara labklājības priekšā un tad ir tas, kur ņemšana kļūst daudz grūtāka nekā
došana.
16] Kam ir mantība un laba sirds, ta lai dod viegli; bet nabaga ņēmējam jau pie draudzīga devēja
kļust bail, ja caur savu nabadzību redz sevi spiestu draudzīgam devējam kļūt par nastu. Bet cik smagi
viņam vajag kļūt ap sirdi, ja labdaris nāk viņam pretī ar niknu seju un pirms labā darba liek viņam
saņemt vēl vairākas gudras mācības, kas apdāvinātajam nākotnē kļūst par šķērsli kādā vajadzības gadījumā
vēlreiz nākt pamācošā sprediķotāja durvju priekšā, jo nākot otro reizi, viņš sagaida vēl gudrāku,
garāku un tātad vēl neatlaidīgāku sprediķi, kas pēc viņa prāta gan nozīmē tikdaudz kā — “Nenāc man
tik drīz — vai arī nekad!”, kaut gan devējs varbūt nekad to nopietni nav domājis.
17] Bet tieši tādēļ priecīgam un draudzīgam devējam ir tik liela priekšrocība pret saīgušu pamācītāju
sprediķotāju, jo viņš ņēmēja sirdi mierina, pacilā un liek sajust pateicību, ņēmēju pilda arī ar mīlestības
pilnu un derīgu uzticību pret Dievu un pret cilvēkiem un viņa parasti tik smagais jūgs viņam kļūst
par vieglāku nastu, kuru viņš tad nes ar vairāk pacietības un pašaizliedzības, nekā viņš to nesa iepriekš.
18] Kādam nabaga un nelaimīgam brālim priecīgs un draudzīgs labdaris ir tieši tas, kas vētrainā
jūrā kuģim ir noteikta un draudzīga osta. Bet īgns labdaris postā līdzinās tikai vētrai mazāk padotam
jūras līcim, kas kuģiniekus gan pasargā no pilnīgas avārijas, bet līdztekus vienmēr tur nepārtrauktās
bailēs, vai pēc vētras, kā tas šad un tad notiek, līci nevarētu piemeklēt kāds baiss un ļoti iznīcinošs paisums,
kas tad viņiem varētu atnest lielāku zaudējumu kā iepriekš vētra atklātā jūrā.
19] Tagad tu pēc Dieva gribas mēra arī pilnīgi zini kādai vajag būt viegli un ātri veiktas tuvākā mīlestības
patiesai un garīgai pilnībai; dari pēc tā un tad tu arī viegli un ātri drīz sasniegsi vienīgi patieso
dzīves mērķi!
82. Par pazemību un augstprātību
1] (KUNGS:) “Bet tagad nāk vēl viens ārkārtīgi svarīgs dzīvības lauks, tikai uz kura var pilnīgi sasniegt
gara pilnīgu atkalatdzimšanu viņa dvēselē, kas tad ir dzīvības patiesākais triumfs un augstākais
beigu mērķis! Šis lauks ir pilnīgākais pretstats lepnībai un augstprātībai un saucas pazemība.
2] Katrā vienā dvēselē vienmēr atrodas kundzības sajūta un godkārība, kas pie niecīgākās izdevības
un pieļāvuma pārāk viegli uzliesmo par visu iznīcinošu dusmu kaislību un nav ātrāk apslāpējama vai
pat pilnīgi nodzēšama līdz tā savu upuri, kas to ir aizvainojis, ir iznīcinājusi. Bet caur šo briesmīgo kaislību
dvēsele kļūst tik sagrauta un pilna matērijas, ka iekšējai garīgai pilnībai viņa kļūst vēl daudz nederīgāka
—, kā Āfrikas lielo tuksnešu kvēlojošās smiltis slāpju dzesēšanai.
3] Pie nožēlojamās augstprātības kaislības dvēsele beigās pati kļūst par kvēlojošām tuksneša smiltīm
uz kurām nevar izaugt pat nožēlojamākais purva stādiņš, nerunājot par kadu citu sulīgu un svētīgu augli;
tāpat kā kādā augstprātīgā dvēselē tā mežonīgā uguns no dzīvības pamatiem nogremdē, sadedzina
un iznīcina visu labo, cēlo un patieso un paies tūkstots reiz tūkstots gadu, līdz Āfrikas smilšu tuksnesis
pārvērtīsies par draudzīgiem un svētību pilniem laukiem. Te vēl visai jūrai virs tiem bieži vajadzēs dzīt
savus viļņus!
4] Aplūko kādu lepnu ķēniņu, kas caur kādu nelielu lietu no sava kaimiņa tika apvainots! Viņa dvēsele
pēc tam arvien vairāk un vairāk nokļūst trakojošā ugunsgrēkā; no viņa jau gaišās liesmās ddzirkstī
dusmas un neatsaucams lozungs saka: “Briesmīgāko atriebību godu aizmirsušajam apvainotājam!” Un
tā sen zināmās bēdīgākās sekas ir iznīcinošākais karš, kurā nožēlojamā kārtā simts tūkstošiem vajag ļaut
sevi saplosīt viņu lepnā un augstprātīgā ķēniņa dēļ. Dusmās degošais ķēniņš no savas telts ar lielu patiku
tad noskatās trakākajās kaujās un slepkavībās un katru trakojošu karavīru, kas pretējai uzverētajai pusei
varēja nodarīt kādu lielāku un jūtamāku zaudējumu, lepni atalgo ar zeltu un dārgakmeņiem.
5] Kad tāds ķēniņš ar savu dominējošo varu savu apvainotāju jau ir aplaupījis gandrīz līdz pēdējam
kreklam, tad tas viņam vēl ir daudz par maz! Viņš pats savā priekšā grib redzēt viņu nežēlīgākā veidā
spīdzinām. Pret to nelīdz nekādas lūgšanās. Un ja lepnā ķēniņa acu priekšā apvainotājs mokošākā un
83