4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

200. Rafaels pārliecina morus par Kunga dievišķību
1] Tūlīt pēc tam ES pasaucu eņģeli un galda biedru dēļ viņam skaļi saku: “Rafael, tagad Oubratouvisars
ar savējiem atkal ir atnācis īstajā punktā, un te tu ar vienu cirtienu vari strīdam palīdzēt! Viņi nu
ir pavisam piemēroti par Mani pieņemt savus uzskatus un atziņas, ja viņš viņiem var pierādīt, ka caur
tevi akmens patiesi vienā mirklī ir šeit ticis atgādāts no Nūbijas. Ej un katram, kas to vēlas, no viņa būdas
atgādā šeit to, ko viņš prasa un ar to viss strīds būs pilnīgi izbeigts!
2] Jo šiem gribā stiprajiem, bet uztverē vājajiem vajaga tikt atgrieztiem caur kādu brīnumu, jo vienīgi
vārds viņiem ir par maz pārliecinošs spēks. Šiem cilvēkiem kāds brīnums arī nav tik kaitīgs kā kādam
no jums un it sevišķi dažam labam jūdam; jo viņi kā dabas cilvēki tikai caur savu stipro ticību un caur
savu nelokāmo gribu paši ar realizēt pavisam ievērojamus brīnumus, ko viņi, protams, uzskata kā gandrīz
dabīgu lietu. Par to mēs vēlāk pārliecināsimies. Liels brīnums pie viņiem ir tikai kā pusbrīnums un
tā, neizsaucot nekādu sašutumu, viņi caur brīnumu var tikt apstrādāti pavisam nekaitīgā veidā. Tātad ej
nu tur! Kas tev runājams un darāms ir jau tevī!”
3] Ar šo visiem nu zināmo lēmumu EŅĢELIS dodas pie galda, kur melnie, caur baudīto vīnu kļuvuši
vēl rosīgāki, skaļi diskutē. Kad viņš tur nonāk, viņš spalgi skaļā balsī saka: “Ko jūs apvainojat šo
jūsu lielāko draugu un labdari, kuram jūs esat parādā pateicību par visu labo, it kā viņš gribētu jūs apkrāpt
un uzspiest jums kādu neīstu ticību?! Ko jūs apšaubāt brīnumu, kuru jūsu pārliecināšanai es pēc
Kunga pavēles veicu, it kā es būtu viņa pasūtīts krāpnieks, kas viņam palīdzēja jūs piekrāpt?! Kādu tad
jūs gribat pierādījumu, kas spētu uzvarēt jūsu šaubas? Vai man no jūsu būdām jums kaut kas šeit jāatgādā?
Prasiet, un es jums to dabūšu!”
4] Pie šīs enerģiskās uzrunas visi apklusa un no bailēm nezināja, kas viņiem būtu jādara.
5] Bet VADONIS teica: “Tā ir Dieva palīdzība! Tā mani attaisnos pret jūsu jau pavisam ļaunajiem
pārmetumiem! Prasiet un pārliecinieties; jo tikai tas un nekas cits nevar salauzt jūsu lielo neprātu!”
6] Pēc tam pieceļas VIENS, kas visvairāk šaubījās, un saka: “Manā būdā ir paslēpts kāds dārgums;
izņemot mani un manu sievu, kas ir šeit, neviens to nezina. Atgādā man to šeit un tad es pilnīgi ticēšu!”
7] EŅĢELIS saka: “Cik ilgā laikā man tev tas dārgums, kuru tu esi ievīstījis lina audumā un niedrās
un savas būdas stūrī pret austrumiem, kur būdas ārpusē ir liels palmas koks, divas pēdas dziļi esi apracis
smiltīs un kas pastāv kādā trīsdesmit pfundu smaga pavisam tīra zelta gabalā, jāatgādā šeit?”
8] Te SKEPTIĶIS izpleš lielas acis un saka: “Bet visu debesu dēļ! Kā tev, daiļākais jaunekli, iespējams
to visu tik precīzi zināt? Jau ar to tu manas šaubas esi izgaisinājis; jo nu man ir saprotams viss, ko mūsu
vadonis un vecākais teica par to jauno vīru! Bet par spīti visam tā lieta kļūst arvien briesmīgāk dīvaināka!
Ja bez kādām šaubām tajā vīrā visā pilnībā mājo pirmmūžīgā Dieva Gars, kā mēs pastāvēsim Viņa
priekšā? Vai mūsu šaubām nevajaga Viņu augstākā mērā apvainot? Ak, ak, mēs visi esam pazuduši!”
9] EŅĢELIS saka: “Ak, pavisam nē, jūs visi nu esat tikai laimējuši! Bet nu pasaki laiku, kurā man tev
tas dārgums šeit jāatnes!”
10] SKEPTIĶIS saka: “Ak, cēlākais, manas neticības dēļ tas nu pavisam vairs nav vajadzīgs, bet ja
tu jau gribi brīnumaini man to šeit atgādāt, tad liec tam notikt! Ja šeit tam varbūt priekš kāda ir sevišķa
vērtība, tad viņam man tas jāatlīdzina ar kādiem citiem darba rīkiem, jo man no tā jau tāpat nav nekāda
lauma! Tas ir skaists un tajā ir ietas, kas saulē ļoti spēcīgi mirdz; un kad to ļoti uzmanīgi aplūko, tad tas
sastāv no visādām figūrām uz tā virsmas. Dažas ir tumšas un nespožas, bet dažas saulē spēcīgi mirdz.
Tajā man bija diezgan lielā un pavisam blīvā dārguma īstenā vērtība. Ja jau tu, cēlākais, skaistākais jaunekli,
gribi man to šeit atgādāt, tad pie visa tava brīnumainā spēka tev nav vajadzīgs pārāk steigties!
11] EŅĢELIS saka: “Uzlūko mani! Šajā acumirklī es tev atnesu tavu dārgumu, skaiti acumirkļus, cik
daudz tie man būs vajadzīgs, lai nonāktu tur un atkal atpakaļ!”
12] Skeptiķis un viņa biedri vērš uz eņģeli pavisam vērīgus skatus, lai redzētu, kad viņš attālinās un
cik drīz pēc tam atkal atgriezīsies.
13] Bet eņģelis nemaz neattālinās, bet gan iepriekšējam skeptiķim jautā: “Nu, vai tu esi pamanījis
manu prombūtni?”
14] SKEPTIĶIS saka: “Nē; jo līdz šim tu vēl klints stingri stāvi tajā pat vietā!”
15] EŅĢELIS saka: “Ak, pavisam nē; jo paskaties tikai lejā, pie tavām kājām tavs dārgums jau guļ
pavisam sveiks un vesels!”
16] SKEPTIĶIS paskatās zem galda un pie viņa kājām nebojātā apvalkā guļ viņa pazīstamais dār-
216