4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

1] ES saku: “Ar īsteni pasaulīgu prātu mērīta tava piezīme par Mozu tieši nav tik ļauna; bet vērtējot
ar gara saprātu Mozus ir pavisam kas cits, nekā viņš tev liekas pēc teksta. Bet vispār pēc teksta pirmais
teksts no otrā teksta nav tik ļoti atšķirīgs, kā tu to domā; jo pēcteksts daudz vairāk apgaismo iepriekšējo
tekstu un tuvāk apraksta — kaut gan īstenībā garīgi atbilstošā veidā — veidu, kā ir noritējusi cilvēka
tapšana.
2] Bet kā tapšana ir saprotama dabiski, ciktāl tas jums pagaidām ir nepieciešams, Es pat šajā naktī
jums jau tāpat esmu rādījis. Un Mataels, kam atbilstības zinātne ir ļoti labi zināma, pirms vienas dienas
jums arī darīja zināmu, kā Mozus raksti ir saprotami un Man tev, tu mans draugs Kirenij, vēlreiz vajag
izteikt piezīmi, ka tev nopietnībā ir pavisam īsa atmiņa. Pirmīt Es tavu atmiņu gan no jauna atdzīvināju,
un nu tu, ja tu to tā īsti stipri gribi, jau vari tajā kustēties nedaudz brīvāk; bet pie tavām šaubām par
Mozus cilvēka radīšanu Es tomēr gribu vēl tikdaudz pamācoši piemetināt, ka tu un vēl daudzi citi no tā
varat secināt, kā īstenībā ar to lietu ir.
3. Redzat, viss, ko Mozus ar savu Radīšanas stāstu saka un īstenībā grib teikt, vispār vistuvāk attiecas
tikai uz pirmo cilvēku audzināšanu un garīgo izglītību un tikai caur atbilstību arī uz vispirmo cilvēku
pāri.
4] Vispār caur Manu gribu pēc lietu kārtības, kā Es jums to nu esmu rādījis, pēc miesas Ādams ir
ticis radīts un veidots no zemes māla smalkākām ētera daļām, un, kad caur Manu gribu viņš, pieredzes
bagāts, reiz bija ieguvis tādu spēku, caur kuru pie viņa vajadzēja izveidoties kādai ākrārtēji intesnīvai
ārējās dzīvības sfērai, un kad viņš reiz, noguris no darba un ceļojuma, iegrima dziļā miegā, tad arī bija
laiks Ādama ārējās dzīvības sfērā likt kādu no jums visiem zināmām dabas pakāpēm kopā salasītu dabas
dvēseli.
5] Šī dvēsele, atrazdamās ārējās dzīvības sfērā, no šīm, viņai ļoti jaukajām Ādamiskām ārējas dzīvības
daļām, jeb no bagātīgākajiem dzīvības tvaikiem, kā to vēl šodien mēdz darīt nomirušo dvēseles, ja
viņas uz dažiem acumirkļiem grib parādīties cilvēkiem, pēc Manas gribas un pēc Manas kārtības tūlīt
sāka veidot viņai atbilstošu miesu un trijās dienās ar to arī bija pilnīgi galā.
6] Kad pēc tam Ādams pamodās, viņš pārsteigts un pilns prieka sev līdzās ieraudzīja savu līdzību,
kas, protams, viņam bija un vajadzēja būt ļoti draudzīga, tādēļ, ka pēc miesa tā arī bija no viņa būtības.
7] Bet savā būtnē, sirds apvidū viņš sajuta, bet pavisam patīkami, ka viņu kas nospiež; pa laikam
viņš sajuta kā kādu tukšumu. Tas bija dzimuma mīlestības sākums un viņš no tēla, kas viņam tūlīt bija
tik pievilcīgs, nekad nevarēja šķirties. Uz kurieni viņš gāja, tur sieva viņam sekoja, un ja sieva kur gāja,
tad viņš noteikti nevarēja ļaut viņai iet vienai. Viņš juta sievas vērtību un viņas mīlestību un tādēļ kādā
gaišredzības brīdī sacīja: “Mēs, es viens vīrs un tu viena sieva, pēc Dieva plāna kā man izaugusi no manas
ribas (sirds apvidū), tātad esam viena miesa un viens ķermenis; tu esi mana jaukākā daļa un turpmāk
tā paliksi, un vīrs atstās tēvu un māti (vīra nopietnību un viņa rūpes) un pieķersies savai sievai.”
8] Bet kur ir teikts, ka Dievs Ādamam ar miesu apsedza to daļu, kur viņš ņēma ribu, neviens no
jums tomēr cerams nebūs tik dumjš, ka pieņems, ka Dievs nopietnībā ievainoja Ādamu, lai viņam saīsinātu
vienu ribu, lai no mazas ribas taptu liela sieva. Ribas ir maigo, iekšējo dzīvības orgānu ārējais,
stiprais aizsardzības vairogs.
9] Ja Dāvids saka: “Dievs, mūsu stiprā pils un spēcīgais vairogs!” — vai tādēļ Dievs nopietnībā ir no
tīriem akmeņiem uzcelta pils jeb vai liels dzelzs vairogs?!
10] Tā tas arī ir ar ribu, no kuras jābūt cēlušamies Ievai! Tā riba ir tikai zīme lietai; bet lieta ir Ādama
iekšējās, spēcīgās mīlestības dzīvība. Un riba, kā šīs dzīvības aizsardzība, no Mozus tika minēta rakstos,
pirmkārt, tādēļ, ka tā, būdama dzīvības aizsardzība un tātad dzīvības ārējais vairogs, to arī figurāli
attēlo; bet otrkārt vēlāk kāda laba, uzticama un mīloši krietna sieva arī uzskatāma kā vīra aizsardzība,
vairogs un patvērums, un tādēļ atbilstoši arī pavisam labi var tikt uzskatīta kā vīra riba; un treškārt, ārējās
dzīvīabs ēteris arī ir dvēseles iekšējās dzīvības visvarenākā aizsardzība, bez kā cilvēks nevarētu dzīvot
ne desmit acumirkļus.
11] Bet nu pēc maigās miesīgās būtības Ieva ir radusies no šīs Ādama ārējās dzīvības ētara pārpilnības,
un tā kā šis dzīvības ēteris iztvaiko no ribas un māgas apvidus, un pēc tam cilvēku plaši apņem no
visām pusēm, tad Mozus, kura rīcībā bija ļoti laba atbilstības līdzību valoda, Ievai pavisam labi varēja
likt rasties no Ādama ribas, un no Dieva Ādama brūci aizklāt vai aizstāt ar Ievas miesu. Jo tieši Ieva bija
no Ādama ārējās dzīvības sfēras tapusi miesa, ar ko Dievs Ādamam aizstāja viņa ārējās dzīvības ētera
172