4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

4] Caur vārdiem Es jums jau vairākas reizes esmu rādījis, iekš kā īstenībā pastāv miesas nāve; kādā
atšķirīgā veidā tā var norisināties un kādas ir un vajaga būt tās sekām dvēselei un viņas garam. Bet ja
Man tas jums būtu jāizskaidro caur gari teorētiskiem teikumiem, tad mēs ar to netiktu galā veselā gadā.
Jūsu pamatīgai izpratnei Es jums to lietu rādīšu vārdiem un darbiem un tad jūs to aptversiet.
5] Bet pirms mēs nonākam pie īstenās lietas, Man vispirms tomēr vajaga rādīt, kā dvēsele ir saistīta
ar miesu.
6] Un tā klausāties Manī: dvēselei kā kādam sakopojumam un satverti saliktai kopā caur un caur ir
ēteriski substanciāla daba. Bet tā kā miesa savā būtībā pamata sevī arī ietver ēteriski-substanciālo, tad
tā ir radnieciska ar dvēseles substanciālo būtību. Šī radniecība tieši ir tas, kas dvēselei ar miesu tik ilgi
savieno, līdz tā ar laiku pārāk daudz nav pārgājusi tīri materiālajā, kur tad ar dvēseles sastāva būtību ir
pārāk niecīga un bieži arī vairs nekāda radniecība, −un ja jau kāda vēl ir, tad tai no ķermeņa vajag jau
tikt šķirtai un viņpasaulē zināma kārtā kailajai dvēselei pievesta tikai caur trūdēšanas procesu.
7] Bet ja beigās dvēsele no viņas miesas pati sevī ir uzņēmusi par daudz materiālo, tad miesas nāve
sasniedz arī dvēseli un viņai vajag satrūdēt kopā ar miesu un tad pamosties tikai pēc vairākiem zemes
gadiem un dabīgi kā ļoti nepabeigtai, kur tad viņai būs ļoti grūti pacelties kādā augstākā gaismā, tādēļ
ka viņai viss ir tumša pasaule, kurā visos kaktos dus maz dzīvības un gaismas.
8] Par kādu gara pamošanos viņā tik ilgi nevar būt nekāda runa, līdz laikam kad posts un visādi
pazemojumi no dvēseles nav atšķīrusi un aizmēzuši, visu pasaulīgo lietu tumšo un rupjo vai, tā sakot,
miesīgi — substanciālo; un viņpasaulē tas notiek daudz grūtāk nekā šeit; jo viņpasaulē dvēselei pašai
par sevi tik ilgi vajaga būt zināmā vientulībā, lai kā kaila un it kā vēl ilgi bez ādas un ietērpa būtne netiek
aprīta no kādas citas būtības, kas jau pilnā spēkā ir pilna augstākās dzīvības uguns un netiek iznīcināta
un novārdzināta kā ūdens piliens uz kvēlojošas dzelzs. Jo katrai vēl ļoti nepilnīgai dvēselei iepretī
kādam jau pilnīgam garam ir spēkā tas, ko Es reiz teicu Mozum, kad viņš vēlējās Mani redzēt: “Tu nevari
Dievu skatīt un dzīvot!”
9] Jo kāda dzīvība par sevi stāv augstākā potencē, jo viņa pati par sevi ir spēcīgāka, varenāka un
smagāka un visa dzīvība, kas te vel stāv uz kādas ļoti zemas pakāpes iepretī kādai augstākā potencē stāvošai
dzīvībai nekad nevar sevi saglabāt, izņemot zināmā attālumā. Kas ir ods pret ziloni, kas ir muša
pret lauvu?! Kas ir ūdens piliens pret varenu uguni?! — ja kāds no jums uzkāpj uz ziloņa, tad tas zilonim
neko nekaitē; bet ja kāds no jums uzkāpj uz skudras, tad ar viņas dabas dzīvību ir beigas. Bet apvienošanās
princips pamatu pamatā ir mīlestība. Bet, ja kādai dzīvībai vispirms nebūtu šī principa, tad
bezgalīgajā telpā nebūtu nekādas saules, ne zemes un tāpat arī uz tām un tajās nekādas radības.
11] Bet ja pašā dzīvībā pastāv dzīvības apvienošanās princips un katra brīva dzīvība nepārtraukti
cenšas apvienoties ar kādu citu tai līdzīgu un radniecisku dzīvību, tad no daudzām speciālām dzīvībām
un speciālām inteliģencēm beigās top tikai viena dzīvība un viena pavairota, un tādēļ tālu sniedzoša
inteliģence daudzām būtnītēm viena ar lielu prātu un daudz saprātu apbruņota būtne.
91. Nabaga dvēseļu turpmāka izglītošana viņpasaulē
1] (KUNGS:) “Ja nu saskaņa ar šo esamībai un dzīvībai svarīgāko un nemainīgo principu kāda tā
dēvētā nabaga un kailā dvēsele taipusē tūlīt sastaptos ar kādu garu, kāds, piemēram, šeit ir mūsu Rafaels,
tad viņa no tā tūlīt tiktu aprīta, kā jūra aprij kādu atsevišķu ūdens pilienu. Tādēļ caur visu bezgalību
no Manis ir gādāts, ka kāda maza, vāja un ļoti akli kaila dzīvība vienmēr tā tiek apbruņota, ka tā ir kā
par sevi atsevišķa un tai drīkst tuvoties tikai tādas dzīvības potences, kas noteikti kaut kā nav spēcīgākas
kā tā atsevišķā par sevi savā vientulībā un kailumā stāvošā dzīvība.
2] Tādas dzīvība potences nevar savīties, jo atsevišķās potences ir vienāda spēka un stipruma, bet
savā starpā tās tomēr veido savienības un apspriežas, bet no tā nekad nevar parādīties kas ļoti veiksmīgs,
tādēļ ka katras vienas atsevišķas būtnes gudrība ir gandrīz uz mata līdzīga. Stādieties sev priekšā
pavisam dumju cilvēku apspriedi, kas vēlas ko īsti gudru izlemt un beidzot ar apvienotiem spēkiem to
izvest. Kas gan no viņu apspriedes iznāks? Nekas cits kā muļķīgas blēņas!
3] Mums uz šīs zemes un pa lielākai daļai uz tās salām vēl šodien ir tautas, kas pavisam netraucēti
savas salas apdzīvo kopš Ādama laikiem; viņi ir Kaina pēcnācēji, kas vēl šodien stāv uz tās pašas kultūras
pakāpes, uz kuras ir stāvējuši pirms 2000 gadiem. Jā, kādēļ viņiem ar visām viņu daudzkārtējām
apspriedēm viņu kultūrā nav nekāda progresa, bet gan drīzāk regress? Tādēļ, ka gudrākais starp viņiem
94