4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

nu arī saprot pavisam labi, vai viņi šo valodu jebkad ir iemācījušies! Ej un pārliecinies!”
9] Vadonis savu kamieli tudaļ pagriež pret saviem pavadoņiem un jūdiski viņus uzrunā. Visi viņu
saprot un arī atbild mūsu valodā. Vadonis par to ir ārkārtīgi pārsteigts un nezina rast padoma, kā viņš
un visi viņa pavadoņi nonākuši pie jūdu valodas zināšanas; jo viņš nezina, ka Es to esmu veicinājis.
10] Vēl vienmēr sēdēdams uz sava kamieļa viņš (VADONIS) pēc piedzīvotā atgriežas atpakaļ pie
Manis un saka: “Zemes diženākais cilvēk! Te es manā melnā ādā sevi nepazīstu, jo šis ir mans pirmais
ceļojums, kuru es jebkad esmu uzsācis. Es nekad neesmu iepazinies ar svešu zemju valodām un īpašībām
un esmu totāli nabags ar visādām pieredzēm un pie manis mājās ts notiek ļoti vienkārši. Zeme
gan ir laba un skaista, bet mums nesniedz nekā jauna. Tātad ir iespējams, ka šai valstij piemīt īpašība,
ka kāds svešinieks, tiko viņš valstī sper kāju, sevī arī uzņem tautas valodas garu un ar vietējiem tūlīt var
runāt tā, it kā viņš pats būtu vietējais. Vai tas ir iespējams vai nē, par to es nezinu spriest; tādēļ vēlies
man par to dot kādu paskaidrojumu! Savā zemē es to nekad neesmu varējis novērtēt, jo tajā gan vēl nekad
nav ielauzies kāds svešinieks!”
11] ES saku: “Vispirms atslogojat jūsu kamieļus, vedat viņus ganībās pie jūras, lai viņi ņem viņiem
jau ļoti vajadzīgo atpūtu, lai tad vieglāk var jūs atkal aizvest atpakaļ jūsu zemē; jo ceļš atpakaļ nav īsāks
kā līdz mums šeit! Dariet to, un tad nāciet atkal; tad tūlīt būs redzams, cik daudz gaismas jūs visi kopā
esat spējīgi panest!”
12] VADONIS paklanās un saka: “Cilvēku dižākais cilvēk! Tev ir pilnīga taisnība, ja mēs tikai iedrīkstētos
ar mūsu nesvētām kājām stāties uz šīs svētākās zemes. Jo pēc manām parādībām šai zemei
vajag būt neizmērojami svētai!”
13] ES saku: “Ja tā nav pārāk svēta jūsu kamieļu kājām, tad tā gan arī nebūs pārāk svēta jūsu cilvēku
kājām!”
14] VADONIS saka: “Jā, patiesi, patiesi, patiesi! Ak, zemes cilvēku dižākais cilvēk, tu esi ļoti labs un
neaptverami gudrs!”
15] Pēc tam viņš savu kamieli atkal pagriež pret saviem pavadoņiem un viņiem paziņo Manu vēlēšanos.
Tūlīt kamieļi noguļas uz ceļiem un viņu jātnieki nokāpj lejā zemē. Pēc tam labi apmācītie kamieļi
pieceļas un tiek vesti ganībās pie jūras, kur viņi sāk ganīties un pie tam jūtas pavisam omulīgi labi.
Desmit nēģeri tiek norīkoti kamieļu uzraudzībai, bet pārējie kopā ar vadoni tūlīt atgriežas atpakaļ pie
Manis.
16] Kad viņi kopā ar vadoni pienāk pie Manis, tad Es vispirms viņam jautāju pēc viņa vārda un viņš
(VADONIS) saka: “Mans vārds ir vienlīdzīgs tam, kas es esmu; mūsu valodā tas skan Ou bratou vishar.
Pie mums nevienam nav kāds vārds izņemot viņa darbības veids; citādi mēs visi saucamies vienādi
Slouvi.”
182. Vadonis atstāsta savu ceļojumu uz Memfisu
1] ES jautāju tālāk: “Kā tu esi nonācis pie šīs tavas pavisam cienījamās izglītības?”
2] OUBRATOVISHARS saka: “Pirms desmit gadiem es un mans kalpotājs reiz gājām gar Nīlu pavadīti
no vēl divdesmit spēcīgiem kalpiem, kas tad pārzināja skaistu liellopu ganāmpulku; jo kas tur
pie mums grib ceļot, tam vajag ņemt līdzi bagātu ganāmpulku, citādi viņš ceļojumā ar nomirt badā un
slāpēs. Ne visur aug vīģes un dateles, bet gan tikai uz labas un treknas augsnes; bet zāle pie Nīlas nekur
netrūkst un tā viņam visur ir govs barojošais piens, kas ir katra ēdiena garšviela.
3] Tā apgādāti mēs tad, kā iepriekš minēts, pirms desmit gadiem vai desmit lietus laikiem mēģinājām
uzsākt kādu ceļojumu. Tanīs dienās mēs gājām uz priekšu pavisam viegli, bez kādām grūtībām; bet
trešā dienā mēs jau no tālienes dzirdējām varenu dārdoņu. Mēs pasteidzinājām savus soļus, un laikā,
kurā noskaitītu tūkstots akmeņus, bijām pie Nīlas pirmā krituma vietas. Te bija maz izredzes tikt tālāk.
Viens no mūsu drosmīgākajiem kāpējiem uzkāpa kādā augstā klintī, lai izlūkotu, ķā tur ar apvidu izskatās.
Kad viņš atkal atnāca pie mums, viņš man aprakstīja ceļu, kas pa kreisi gan tālu attālinās no Nīlas,
bet tālāk atkal nonāk pie Nīlas. Pēc tam es nolēmu iet pa šo ceļu. Šim apkārtceļam patiesi netrūka klintis
un citas grūti pārvaramas vietas. Lielā svelmē tikai tās dienas vakarā mēs beidzot sasniedzām kādas
ar daudz palmām un papirusa kokiem apaugušas ganības, kuru vidū atradās bagātīgs avots, kas ļoti labi
noderēja mūsu ganāmpulkam un mums. Tur mēs atpūtāmies veselu dienu.
4] Otrā dienā, tiko ausa gaisma, mēs devāmies ceļā un turpinājām mūsu ceļojumu. Ar saules lēktu
196