You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ainu, tad abas saites, pie kurām lielā bumba šķita piestiprināta, pēkšņi pārtrūka un ap divu vīru augstumā<br />
virs mājas vienas lielas bumbas vietā nu karājās divas šķirtas bumbas. Arvien straujāks kļūstošākais<br />
vējš tām neko nespēja nodarīt, un abi baloni virs lielās dzīvojamās mājas stāvēja stingri kā iemūrēti.<br />
15] Pēc atdalīšanās šķirtajos balonos, no kuriem viens šķita nedaudz mazāks un arī gaišāks nekā<br />
lielākais, es no mūdžiem neko vairs nemanīju, mazākajā arī bija tikai miermīlīgu dzīvnieku raibs sajaukums,<br />
bet lielākā lode sevī ietvēra arī vilkus, lāčus un daudzas lapsas, bet kas līdzās arī daudziem miermīlīgiem<br />
dzīvniekiem pavisam omulīgi spietoja šurp un turp un augšup un lejup. Dīvaini bija arī tas,<br />
ka jau diezgan ievērojamajā vakara tumsā abos šajos balonos es visu redzēju tik gaiši un skaidri, itkā tie<br />
būtu apspīdēti no pusdienas saules.<br />
157. Abu nomirušo sievu dvēseļu formu attīstība<br />
1] (MATHAELS:) “Labu pus ceturtdaļstundu stāvoklis palika pavisam nemainīgs; bet pēc tam tā<br />
lieta sāka pavisam ievērojami mainīties. Iemesls tam bija kāds garām lidojošs pavisam dabīga izskata<br />
žagatu bars, jo to varētu būt esam daži simti. Tas abus balonus sāka ļoti satraukt. Daudzie dzīvnieki<br />
tajos bīdījās cits citā un drīz abos balonos kļuva saredzami tikai divi īsti milzu lieli pelēkbalti ērgļi, kas<br />
pavisam vareni kampj pēc žagatām, kas saduras ar balonu. Bēdas tai, kuru viņi noķer. Tā ātri pazūd no<br />
savas balonu kaitinošās esamības. Bet šis notikums nevilkās ilgi — un visas žagatas bija apēstas.<br />
2] Kad es to uzticami tūlīt atstāstīju savam tēvam, viņš teica: “Jā, tas tomēr izskatās tā, itkā tās būtu<br />
abu nomirušo dvēseles!? Aplūko to lietu tomēr precīzi un saki man, ko tu vienmēr ieraugi, jo, patiesi,<br />
kādu tik dīvainu miršanas gadījumu tu man vēl nekad neesi atstāstījis!”<br />
3] Es teicu: “Tēvs, ko es redzu, to es tev acumirklī atstāstu!” — Nupat tie baloni kļūst mazāki un<br />
milzu ērgļi pārvēršas — atklāti sakot — divās govīs, bet bez ragiem, un pie jumta karkasa es redzu augšup<br />
un lejup kāpjam kādu pilnīgi cilvēku, katrā rokā nesdamu saišķi siena; viņš ar tiem tak negribēs barot<br />
tās abas govis? Pareizi! Abas ar mēlēm sniedzas pēc tiem un ir pavisam noslīgušas zemē, lai priekšā<br />
turēto kušķi var viegli sasniegt.<br />
4] Es tēvam tūlīt atstāstīju, kā un ko es redzēju. Pēc siena apēšanas cilvēks no jumta ģēveles pazuda;<br />
bet drīz nāca kāds cits, kas nemaz nelīdzinājās pirmajam, ar diviem ūdens spaiņiem un tos abām govīm<br />
turēja priekšā dzeršanai, un govis tos izdzēra līdz pēdējam pilienam.<br />
5] Pēc šīs parādības pazuda arī tas otrs cilvēks kopā ar spaiņiem; bet drīz pēc tam govis sāka ātri<br />
griezties riņķī. Iepriekšējie tvaika baloni kļuva pilnīgi nesaredzami un ātrās griešanās dēļ es abu būtņu<br />
stāvus pavisam vairs nevarēju saskatīt. Bet griešanās laikā būtnes kļuva arī vienmēr gaišākas un beidzot<br />
sasniedza noejoša mēness spožumu.<br />
6] Drīz pēc tam griešanās pilnīgi izbeidzās un nu iepriekšējo govju vietā atradās divu diezgan vāju<br />
cilvēku stāvi, bet pavisam kaili. Tā kā tie pret mums bija pagriezušies ar mugurām, es gan nevarēju noteikt<br />
viņu dzimumu, bet, spriežot pēc lieluma, tie tomēr bija divi sieviešu stāvi.<br />
7] Pēc kāda laika es pa jumta ģēveli vēreiz ieraudzīju nākam kādu cilvēcisku būtni ar diviem saiņiem<br />
un katram no abiem stāviem izdalam vienu saini. Saiņu nesējs tūlīt atkal pazuda un abi stāvi saiņus<br />
atraisīja, pēc tam katrs no tiem izņēma gaiši pelēku ieloču tērpu un vienā acumirklī to uzmeta virs<br />
miesas; tikai tagad es ar visu noteiktību pazinu, ka abi stāvi bija tā dīvainā atraitne un viņas kurlmēmā<br />
meita. Viņas man gan likās vājākas, bet, neskatoties uz to, tās nešaubīgi bija viņas.<br />
8] Kad viņas nu tā stāvēja manu acu priekšā uz jumta ģēveles kā pilnīgi sieviešu stāvi, tad pie viņām<br />
uz jumta atkal nāca divi vīriešu stāvi gaiši zaļos mēteļos un māja viņām viņiem sekot, ko tad abas bez<br />
mazākās liegšanās arī darīja.<br />
9] Gājiens devās pret dienvidiem. Drīz tas manam skatam pilnīgi pazuda, bet tūlīt pēc tam es skaidri<br />
dzirdēju vārdus: “Vienīgi Dievam tam Kungam visa pateicība, viss cildinājums un viss gods par šo<br />
abu nelaimīgo glābšanu!”<br />
10] Kas itkā tos vārdus izrunāja, es nezinu, bet dzirdēt es tos dzirdēju ļoti skaidri un gaiši! Tiem bija<br />
neiespējami nākt no tiem abiem vīru stāviem, tā kā tie jau sen bija pāri kalniem un ielejām. Te kaut kur<br />
aiz manis vārdus vajadzēja būt teikušam kādam citam. Bet kam, tā ir pavisam cita lieta!<br />
11] Bet kas arī nerunāja, tas uz visu notikumu attiecas ļoti maz; bet ka vārdi bija labi un sevī daudz<br />
ietvēra, tas arī ir noteikti! Jo abas būtnes vispār bija dzīvojušas ārkārtīgi labi un krietni, bija ļoti labdabīgas<br />
pret nabagiem un pie tam arī ārkārtīgi dievbijīgas, tādēļ diezgan grūti aptvert, kādēļ balss deva Die-<br />
167
Change language