4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

jams ar vistīrāko, bez dusmām un atriebības mīlestību, tas patiesi arī būtu pūļu vērts, ja pie šīs izdevības
tiktu nedaudz tuvāk apgaismots!”
142. Par pirmo cilvēku pāri
1] ES saku: “Tā kā tu, draugs, nu esi runājis par Dieva dusmām un atriebību, taisnīgumu un mīlestību,
tāpat arī spriež kāds aklais par krāsu harmonisko krāšņumu varavīksnē.
2] Vai tu vēl neesi uztvēris, ka visas piecas Mozus grāmatas un visi praviešu, Dāvida un Zālamana
raksti var tikt saprasti un aptverti tikai pa iekšēju garīgas attīstības ceļu?!
3] Vai tad tu nopietnībā domā, ka Dievs caur kādu eņģeli, kas kā padzīšanas ieroci savā labajā rokā
turēja liesmojošu zobenu, lika no Paradīzes padzīt Ādamu? Es tev saku, ja arī tas Ādamam ticis attēlots
kā parādība, tad tā bija tikai atbilstība tam, kas īstenībā ir noticis pašā Ādamā un tieši piederējās viņa
audzināšanas aktam un pirmās reliģijas un pirmbaznīcas dibināšanai cilvēkiem.
4] Bet uz zemes nekur nebija kāda materiāla Paradīze, kurā cilvēka mutē būtu peldējušas ceptas zivis,
bet gan viņam, tā kā tagad, vispirms tās vajadzējs noķert un izcept un tikai tad ar mēru baudīt; bet
ja cilvēks bija darbīgs un savāca sev augļus, kurus viņam nesa zeme un caur to radīja krājumu, tad katrs
zemes apvidus, kuru cilvēks kultivēja, bija īsta, laicīga paradīze!
5] Kas arī būtu noticis ar cilvēku, ja viņam kādā īstu slaistu un rīmu paradīzē ne par ko nebūtu jārūpējas
un jāgādā, ja viņam, kā teikts, mutē izaugtu labākie augļi, ja viņam, mīkstā zālē guļošam, vajadzētu
tikai vēlēties un viss jau būtu te, tā ka viņam tikai vajadzētu atvērt muti un mutē jau spiestos labākie
kumosi?! Kad pie tāda audzināšanas veida cilvēks tad sasniegtu nolīgto dzīvības pastāvību?! Es tev saku,
ka pēc tava priekšstata Paradīzē cilvēks līdz šai stundai nebūtu nekas cits kā pavisam labi apgādāts barojams
vērsis vai parazīts polips jūras dibenā.
6] Ko tādēļ attēlo eņģeļa ar uguns zobenu parādība? Ko šo vārdu aina izsaka? Cilvēks bija kails; jo
līdz šim neviens cilvēks nav nācis pasaulē kādā tērpā. Ja arī viņš, tikpat maz kā šeit šī ēzeļa māte, miesā
būtu piedzīvojis kādu bērnību, tā kā miesā viņš ir izcēlies tapat kā šī ēzeļu māte, un ja arī viņš būtu
divpadsmit pēdu liels, un nedaudz mazāka Ieva, tad sākotnējā pieredzē par zemes dabu viņš tomēr bija
bērns un viņam vajadzēja kļūt gudram tikai caur pieredzi.
7] Siltā pavasarī, vasarā un rudenī viņš ar kailu ādu jau varēja izturēt; bet ziemā viņš ļoti sāka izjust
aukstumu, un savām spējām sajust, ko caur garīgām un dabīgām ietekmēm Dievs viņā vienmēr vairāk
atmodināja, viņš pats sev jautāja: “Kur tad es esmu? Kas ar mani noticis? Iepriekš man bija tik patīkami,
un tagad man salst un aukstais vējš manai ādai dara sāpes!” Acīmredzot viņam vajadzēja lūkoties pēc
kāda no vēja aizsargāta mājokļa, un savu miesu sākt pārklāt ar visādu koku lapām. Caur šo piespiesto
darbu domāšana kļuva rosīgāka un drīz arī sakārtotāka.
8] Bet viņš arī sāka just izsalkumu, jo ļoti daudzu koku un krūmu zari bija kaili. Viņš gāja tālu un
meklēja barību, un atrada vēl pilnus kokus, un nesa augļus grotā, kuru viņš uzskatīja par labu mājvietu.
Te viņa jau vairāk pieredzējusī daba viņam vēlreiz teica: “Šajā laikā zeme atrodas kādā lāstā, un tu, cilvēks,
savu barību vari savākt tikai ar sviedriem vaigā.”
9] Bet pēc tam, kad pirmais šīs zemes cilvēks bija pārziemojis grotā augstienē, kas tur robežoja Apsolītās
zemes, pie kuras pieder arī mūsu Galileja, ziemeļu daļu, tad viņam bija brīvs laiks kopā ar savu
sievu sevi dziļāk izdibināt un ielūkoties sevī. Tad viņš arī atrada vajadzību pēc lielākas sabiedrības. Sapnī
viņš tika pamācīts, kas viņam būtu darāms, lai tiktu pie kādas tādas, t.i., lielākas sabiedrības, un pēc
tādas pamācības viņš sāka laist pasaulē Kainu un drīz pēc tam Ābelu un Setu.
10] Bet sieva bija tā, kas viņam deva pirmo tieksmi uz pēcnācēju radīšanu, jo viņai pirmai sapnī
parādījās vīzija, kā radīšana notiek. Tālāk mēs šai lietai nesekosim, un nu Es tev, mans draugs Stahan,
saku: Viss notika pavisam dabīgi un tur nekur neparādījās kas pretdabīgs. Bet Mozus tomēr redzēja, ka
tas viss varēja notikt tikai pēc Dieva gribas. Caur Dieva garu viņš saskatīja, ka visa šī pavisam dabīgā
vadība pa uzzināšanas ceļu tika virzīta caur Mani, t.i., caur Manu Garu, un tādēļ līdzās šim pirmajam
cilvēku pārim caur atbilstošām ainām vienmēr lika Dievu, un Manu ietekmi arī personificēja īsākās, bet
tomēr atbilstošākās līdzībās, kā tas toreiz bija un arī vajadzēja būt pieņemtam, jo ļaužu un tautu vadīšanai
tādas līdzības visur bija nepieciešamas.
11] Bet vispār pats par sevi saprotams, ka Dievs un eņģeļi gan zināja un arī saprata pirmam cilvēku
pārim likt tapt un izcelties kādā pasaules auglīgākā apvidū.
150