You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
2] Es ar labo draugu nu eju prom, tālu prom un projām no šī apvidus. Mēs ejam caur brīnišķu aleju,<br />
un koki noliecas tā priekšā, kuram es sekoju. Viņam vajag būt kam lielam visu garu valstībā! Ak, daži<br />
koki noliecoties gandrīz lūzt.<br />
3] Tu, Cinka, gan arī nāc līdzi, bet esi redzams ļoti neskaidri, un, škiet, nemani, kā koki liecas mana<br />
drauga priekšā! Pasaulei tas tak ir kaut kas dīvains, bet tā tomēr ir patiesība!<br />
4] Dīvaini, dīvaini! Tagad koki pat sāk runāt! Skaļos un labi sadzirdamos čukstos tie saka: “Sveiciens<br />
svēto svētajam, sveiciens lielajam ķeniņu ķēniņam no mūžības uz mūžību!”<br />
5] Vai tu to neatrodi ļoti ārkārtēju?! Bet nepatīkamā kārtā tu tomēr izturies tā, itkā tu tā ko pavisam<br />
nepamanītu, jeb vai ta būtu tik parasta parādība, kā kāds slinks lietus uz zemes!<br />
6] Jā, jā, tas draugs, kura priekšā noliecas koki un sauc viņam slavu, saka man, ka tas, kas līdzīgs tev<br />
mums seko, neeso tu pats, bet gan tikai tavas dvēseles ēnveidīgs attēls un izraisīts tikai mūsu atmosfērā.<br />
No tavas dvēseles, kā no kādas gaismas, izejot zināmi dzīvibas stari; tiklīdz tie pieskaroties mūsu atmosfērai,<br />
tad tie iegūstot izskatu, gandrīz līdzīgā veidā, kā dienā no kāda cilvēka izejošie stari, ja tie krīt uz<br />
kāda spoguļa virsmas, arī tūlīt pieņem tā cilvēka izskatu, no kura izejoši tie sasniedz spoguļa virsmu.<br />
7] Es tikai vēlētos paskatīties uz tavām kājām un pārliecināties, ka tu nenāc līdz, bet tikai lidinies<br />
līdz. Un pareizi, tu nekustini ne rokas, ne kājas, un tomēr seko mums labu septiņu soļu attālumā! Nu es<br />
saprotu, kādēļ tu neredzi kokus noliecamies un nedzirdi to brīnumainos čukstus!<br />
8] Bet aleja nu kļūst arvien šaurāka un koki zemāki, bet toties stāv ciešāk viens pie otra; bet noliekšanās<br />
un čuksti tādēļ nebeidzas. Bet ceļš kļūst arvien nogurdinošāks. Bet nu aleja jau ir tik šaura un ceļš<br />
tik ērkšķains un brikšņains, ka uz priekšu mēs varam tikai ar lielām pūlēm! Vēl nav redzamas nekādas<br />
beigas, kaut gan draugs saka, ka ceļš drīz būs galā un mēs busim pie mērķa. Ak, tagad krūmu kociņi aug<br />
tik cieši kopā un zeme ir gandrīz akmeņaina, un starp akmeņiem viss ir pilns dadžiem un ērkšķiem; bet<br />
te nu jau gandrīz vairs nevar tikt uz priekšu!<br />
9] Es draugam jautāju, kādēļ mēs esam iegriezušies tik briesmīgi sliktā ceļā. Bet draugs saka: “Paskaties<br />
tikai pa labi un pa kreisi, un abās pusēs tu atklāsi jūru, kura ir bezgala dziļa. Tā ir tā viena un<br />
vienīgā, beigās jau ļoti šaura un ērkšņaina, bet tomēr stingra zemes mēle, kas stiepjas starp abām bezgala<br />
lielajām jūrām. Tā visu laicīgo pasauli savieno ar lielo mirušo viņpasaules paradīzes zemi. Kas tur<br />
grib nonākt, tam šo ceļu jau vajag paciest, jo tas ir vienīgais!<br />
10] Redzi, Cinka, tādu dīvainu atbildi man nu deva manas mācības draugs un vadonis. Bet es nu<br />
viņam atkal jautāju un saku: “Pasaulē arī ir ļoti daudzi slikti ceļi, bet tur cilvēki sev izpalīdz. Viņi ņem<br />
cirvjus, laužņus un lāpstas, un ceļu izlabo. Kādēļ šeit tā kas nenotiek?!”<br />
11] Bet draugs saka: “Tādēļ, ka tieši šie varenie krūmāji šo zemes mēli aizsargā no bieži pārāk spēcīgām<br />
vētrām! Ja šis vienīgais stingrais ceļš ar šiem krūmājiem nebūtu tik cieši un stingri saglabāts, tad<br />
varenie viļņi ar to spēcīgām brāzmām to jau sen būtu pilnīgi aizskalojuši. Bet tā kā šie ērķšu krūmi tik<br />
cieši saauguši, sevišķi pret abiem krastiem, tad spēcīgie viļņi pret tiem salūzt un to biezo zaru starpā nogulsnē<br />
to putas, kas pamazām sacietē par akmeņiem, un tikai vienmēr vairāk nostiprina šo ļoti svarīgo<br />
zemes mēli. Bet šī zemes mēle nes pazemības un stingras pamatpatiesības vārdu. Bet tie abi, pazemība<br />
un patiesība, cilvēkiem vēl vienmēr bija bijuši pilni ērkšķiem.<br />
12] Redzi, Cinka, tā runāja draugs, un manī nu kļūst brīnumaini gaišs, un es sāku pamanīt, ka manā<br />
sirdī kaut kas iesāk kustēties, un tas kas kustas, ir gaisma, un gaismai sirdī ir kā kāda embrija mātes<br />
miesās forma. Tā ir pavisam tīra — es to redzu. Bet nu tā kļūst arvien lielāka un varenāka! Ak, kas tā<br />
tomēr ir par brīnišķu un pilnīgi tīrāko gaismu! Tā noteikti ir patiesākā dzīvības gaisma no Dieva patiesa<br />
cilvēka sirdī! Jā, jā, tā tas ir! Tā nu nepārtraukti pieaug un ak, cik tā man dara labu!<br />
13] Mēs vēl staigājam pa šauro taku, bet tagad brikšņi un ērkšķi mani vairs nemulsina; es arī vairs<br />
nejūtu sāpes, ja ērkšķis man arī vēl iedur un traucē. Nu krūmāji kļūst retāki, koki atkal kļūst lielāki, atkal<br />
veidojas brīnišķa aleja. Krūmāji pilnīgi izbeidzas, zemes mēle paplašinas un jūras krasti no mums<br />
arvien vairāk attālinas un es jau redzu, gan vēl lielā attālumā, ļoti brīnišķu zemi ar skaistākiem kalnājiem<br />
un virs kalniem mirdz brīnišķa rīta ausma. Bet mēs vēl vienmēr neesam iznākuši no arvien lielākas<br />
un platākas kļuvušas alejas, un ļoti lielie un augstie koki mana drauga un vadoņa priekšā vēl nav beiguši<br />
noliekt to majestātiskās galotnes, un to čuksti nu skan kā brīnišķas un tīri noskaņotas arfas!<br />
14] Ak, Cinka! Te, te jau ir tik ļoti neaprakstāmi brīnišķi. Bet arī tu vēl lidinies mums līdz un esi tikpat<br />
mēms, kā iepriekš. Bet tu tur nekā nevari darīt, jo tas neesi tu, bet gan tas ir tikai tavs paviršs attēls.<br />
Ak, ja arī tu tā ko varētu redzēt, bet tad arī otrā pusē, laicīgā dzīvē to pavisam labi un dzīvi atcerēties,<br />
52
Change language