4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

8] Nu, diženākais cilvēk starp cilvēkiem, šeit tas tomēr tā nav! Es šeit pie jums, kā pirms diviem
gadiem pie priekšnieka Memfisā, atrodu ļoti labus un gudrus cilvēkus, — bet no tā, ko es sagaidīju, līdz
šim vēl neko neatrodu, un tieši tādēļ tev jautāju, vai es esmu pareizā vietā vai nē. Ja tu saki jā, tad es ticēšu
un palikšu, jo tavs vārds man pilnīgi pietiek, tā kā tu katrā gadījumā esi dziļi gudrs. Bet ja tu saki
nē, jeb ja tu man atkal neko nesaki, tad mēs tomēr atkal dosimies ceļā uz dzimteni un mūsu ganāmpulku,
kuru pēc gudrā priekšnieka padoma mēs pret zeltu un sudrabu atstājām Memfisā, ar summas atlikumu,
kuru priekšnieks mums aizdeva par ganāmpulka atstāšanu, bet kuru pa to laiku viņš izmantoja,
atkal izpērkam.
9] Tu, cēlākais no cilvēkiem, redzi, ka kaut ar mūsu miesas negrezno balta āda, man un mums visiem
nav nekā viltīga un ļaunprātīga. Mēs visi meklējam īstu patiesību, kas mums ir vissvarīgākā, un
mums arī ir dzīva ticība to atrast šeit vai kaut kur citur! Tālab ja mēs esam pareizā vietā, tad apstiprini
mums to, un mēs gribam darīt visu, ko tikai vienmēr no mums prasa!”
10] ES Rafaelam saku: “Ej un dodi viņiem kādu zīmi, lai viņi uzzina, pie kā viņi ir!”
11] RAFAELS tūlīt pienāca pie melnā (Oubratouvishara) un teica: “Draugs, ko tu savā dzimtenē
atstāji, kā dēļ Memfisā tu gribēji griezties atpakaļ, lai to kā sevišķu dāvanu pasniegtu priekšniekam par
viņa pūlēm ar tevi un tādēļ to jau ietini jaunā linu audumā, bet steidzīgas aizceļošanas dēļ to aizmirsi,
un proti vienā tavas istabas kaktā, kur tas vēl atrodas. Ja tu to vēlētos, es tev to acumirklī atgādāju šeit!
Runā — kā tu gribi, tā notiks!”
12] MELNAIS saka: “Ne manis pārliecināšanas dēļ, ka es esot īstā vietā, — jo caur to, ka tu man
te saki, ko es mājās esmu aizmirsis, es jau zinu, ka esmu īstajā vietā, tā kā tā ko var saskatīt tikai visu
redzošā Dieva acs —, bet tu man gan izdarītu īsti labu pakalpojumu, jo ceļā uz mājām es ar to labajam
priekšniekam Memfisā vēlētos sagādāt īsti lielu prieku, jo viņš ir liels retu dabas priekšmetu veidojumu
draugs! Visai tai lietai pašai par sevi var nebūt nekāda cita kā augstākais iedomāta vērtība, bet ne reāla.
Bet tā ir brīnumskaista!”
13] Tad Rafaels skaisto dabas veidojumu ievīstītu linu audumā jau pasniedz melnajam un jautā viņam,
vai tas gan esot īstais.
14] Te MELNAIS gandrīz zaudē samaņu un iesaucas teikdams: “Jā, tas ir tas, tas ir tas! Bet kā iespējams,
ka tu man šo dārgumu šeit atgādāji, kur tu tak ne acumirkli neesi no manis attālinājies?! Vai
tu kā jauns, drosmīgs ēģiptietis, būdams priekšnieka dienestā, varbūt kādā neaprakstāmi viltīgā veidā
esi mājā man to nozadzis? Vai tu pirms kāda gada, ar dažiem tava veida pavadoņiem atkal atgriezāmies
mājās, esi mūs varbūt pavadījis gandrīz līdz manai būdai, un manā dzīvojamā būdā to esi ieraudzījis?
15] Jā, bet kam šie mani pavisam dumjie jautājumi?! Tikai nedaudzus acumirkļus pirms mūsu aizceļošanas
mājās tas bija manās rokās, tad man kamieļu apseglošanas un mana ganāmpulka kopā sadzīšanas
laikā es to noliku manas būdas stūrī un apsedzu ar ķirbja mizu! Ar ganāmpulka kopā sadzīšanu
un kamieļu apseglošanu es skaisto dabas veidojumu aizmirsu; tu man to nevarēji nozagt. Nu tu man
to esi brīnumaini atnesis, bet — kā, kā tas tev kā kādam cilvēkam, redzami ar miesu un asinīm, tas ir
iespējams? Jo šeit, tur un atkal šeit bija ātrākais acumirklis! Tā ir tikai kādam Dievam iespējama rīcība!
Vai nu tu pats esi Dievs, vai kāds Viņa īsts kalpotājs!”
16] RAFAELS saka: “Tas pirmais nē, bet gan otrais! Bet redzi, tavu skaisto dabas veidojumu atnesot
es tomēr kaut ko esmu aizmirsis, un tā ir ķirbja miza, ar kuru tu savā būdā savu dārgumu apsedzi! Arī
tā tev tūlīt jādābūn klāt! — Redzi, te tā jau ir! Ieliec nu iekšā tavu dārgumu un attin to mūsu priekšā, jo
šeit ir daudzi, kas tavu atrasto dārgumu vēlētos redzēt.
187. Nūbieši atzīst Kungu
1] Te melniem no pārsteiguma pilnīgi apreibst galvas, jo tas viņiem ir kaut kas, ko viņi tur pār visu.
Viņi ir tīri, vēl pavisam nesmaitāti dabas cilvēki un kā vēl patiesi dabas draugi caur viņu pilnīgas ticības
un gribas nolokāmību spēj paveikt daudzko, kas kādam ja dziļi pagrimušam cilvēkam ar pasaulīgiem
ieradumiem vajag likties kā lielam brīnumdarbam un tādēļ caur kādu citu brīnumdarbu uz šīm pirmdabiskām
sirdīm būtu grūti iedarboties. Kādas slimības izdziedināšana te būtu bijusi nevietā, jo šie īstie
dabas cilvēki nepazīst nekādas slimības. Viņu vecie cilvēki vienmēr sasniedza lielu vecumu un viņu
nāve vienmēr bija ļoti mierīga un bezsāpju iemigšana.
2] Bērni viņiem nakad nemirst, jo viņi, kā dzemdināti pilnīgā kārtībā, pasaulē piedzimst kā pilnīgi
202