4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

piemetinu un saku: Katrs īstens Debesu sūtnis no Manis saņems spējas caur viņa roku uzlikšanu dziedināt
visus slimniekus. Un īstiem sūtņiem kādā draudzē arī iepriekš jādziedina tajā esošos slimniekus, tas
daudzos atmodinās labu interesi, un tad viņi drīzāk būs noskaņoti jaunajai Mācībai no Debesīm, nekā
caur kādu lai cik labi sakārotu runu.
14] Bet katrs cilvēks jau tāpat labāk klausās kāda ārsta, nekā kāda lai cik apgaismota pravieša vārdos.
Ko Es daru, to lai kā no Manis visās zemes valstīs sūtīts dara arī īstens Debesu sūtnis. Tikai pirms
roku uzlikšanas īstenas Debesu sūtnim vienmēr gan jāpazīst, vai kāda slimība nav tāda veida, caur ko
kāds slimnieks jau vairāk atrodas viņpasaulē, nekā šajā pasaulē. Ja īstens Debesu sūtnis slimnieka dvēseli
reiz jau ierauga ārpus miesas, tad viņam tad rokas nekad nav jāuzliek, bet gan tikai jālūdz par viņu un
Manā Vārdā šo dvēseli, kas šķiras no miesas, jāsvēta. Bet īsi sakot: Katrs patiess Debesu sūtnis īstā laikā
labi pazīs, kas viņam darāms. — Vai tu, Omran, nu esi kārtībā ar visu to, ko vēl vēlējies zināt?”
15] OMRANS saka: “Jā, Kungs un Meistar un Dievs, vienīgi patiesais! Mana karstākās mīlestības
pateicība par to! Un maniem ļaudīm tālu un plaši Tevi jāslavē un jācildina, un viņi to darīs, kā Tu viņu
vecajam ķēniņam esi piešķīris tik daudz nepelnītas žēlastības, caur ko arī viņi iegūs tieši to pašu. Tādēļ
Tev vēlreiz par to mana karstākās mīlestības pateicība!”
166. Brīnišķīgais rīts
1] Pēc šīs patiesi kvēli izjustās, kā ar visu siltumu izteiktās pateicības Omrans atkal devās atpakaļ
uz savu vietu, un tajā acumirklī iepriekš nekad neredzētā veidā tuvojās saules lēkts, tā ka no horizonta
dzidrā spožuma tiko kāds iedrošinājās turp raudzīties. Tūkstots viegli mākonīši gaiši rožainā gaismā kā
dziļākā godbijībā drebēdami gaidīja brīnišķo dienas māti.
2] Pēc dažiem acumirkļiem virs tālajiem kalniem gaišākā varavīksnes gaismā sāka pacelties lielā
saule. Bet tās diametrs šoreiz šķita esam desmit reizes lielāks kā parasti; vienlaicīgi daudzie klātesošie
pamanīja lielus putnu barus, kas vairāk vai mazāk augstu riņķoja tīrākos, gaiši sārtajos gaismas viļņos,
un kuriem arī uzlecošā saule piešķīra pavisam ievērības cienīgu nevaldāmu saviļņojumu.
3] Virs jūras plašās spoguļvirsmas gulēja viegla migla, kas uz brīnišķīgāko atstaroja saules varavīksnes
krāsas. Vienlaicīgi virs plašās, briljanta gaismā esošās jūras virsmas apkārt lidoja lielas baltas jūras
kaijas un viņu spārni mirdzēja, itkā tie būtu dimanti un rubīni.
4] Vienlaicīgi pūta tik patīkami atsvaidzinošs rīta aromāts, ka KIRENIJS, un kopā ar viņu arī daudzi
citi skaļi iesaucās: “Nē, kādu tik brīnišķīgu rītu neviena mirstīgā acs vēl nekad nav redzējusi, un neviena
cilvēka jutekļi vēl nekad nav sajutuši tik iepriecinošu rīta svaigumu!”
5] Arī JARA, kas visu nakti bija klusējusi un bija aizņemta ar skatīšanos un klausīšanos, pēkšņi aiz
sajūsmas iekliedzās: “Ak, tas ir rīts, kādu Debesīs bauda eņģeļi! Ak, ak, kāds skaistums, kāds neaprakstāms
daiļums! Tas arī ir atbilstošs rīts, līdzīgs tam, kāds šajā naktī vislielākā pilnībā ir uzausis mūsu sirdīs1
Vai nav taisnība, ak Kungs, Tu mana pavisam vienīgā mīlestība, tas ir īsti nozīmības pilns Debesu
rīts?”
6] ES smiedamies saku: “Katrā ziņā, Mana vismīļā rožu meitenīte, ja cilvēkā viss ir kļuvis debešķīgs,
tad viss, kas viņu ietver, jau arī kļūst debešķīgs! Rīti kļūst Debesu rīti, dienas — Debess dienas, vakari
— patiesi Debesu vakari un naktis kļūst par Debesu mieru, bet ne vairs tumšas, bet gan pilnas brīnišķīgākās
gaismas cilvēka tīrai ar viņa garu apvienotai dvēselei. Pilniem malkiem baudi tikai smaržīgā rīta
spēcinošo lieliskumu!”
7] Meitene raud prieka asaras un pieceļas no savas vietas, lai visam ķermenim ļautu baudīt šī rīta
smaržu.
8] Nupat nāk arī saimnieks Markus. Tā kā viņš nu bija pasūtījis brokastis, tad viņš saules lēktu bija
nokavējis, bet tā kā saule pie debesīm rotājās pilnākā un krāšņākā varavīkšņu krāsu gaismā, tad viņš,
pavisam pārsteigts, Man jautāja, kas tas esot par dīvainu rītu; jo viņš jau esot kļuvis vevs vīrs, tālu un
plaši apceļojis Eiropu, Āfriku un Āziju, bet sauli un rīta mākonīšus vēl nekad nav redzējis tādā gaismā!
Lai tak Es tomēr vēlētos viņam pateikt, ko tas nozīmē.
9] Es saku: “Redzi, ja šeit nāktu Romas ķeizars, tad viņam pakļautie ļaudis gādātu par visādām tiko
iedomājamām svinībām, daļēji aiz prieka reiz redzēt savu ķeizaru, bet daļēji — lai no viņa, ja viņš ir
priecīgā garastāvoklī, saņemtu dažas žēlastības un iecietību! Redzi, šeit Manā personā arī sēž ķeizars un
vienīgais valdnieks pār visām debesīm un pasaulēm.
176