4. lielais jāņa evaņģēlijs. 4 grāmata. 1-263

8] ES saku: “Saproti, — tā kā te nejauši tieši Es esmu Kungs, un pamatu pamatā tu savu zvērestu
esi parādā tikai Man un Es tev to varu atlaist kā un kad Es gribu, tā Es šeit arī vienīgais nosaku, kas pēc
rindas secības kādas slimas dvēseles dziedināšanai notiek. Pie tam tu savu zvērestu esi zvērējis pie dieviem,
kuri mūžam nekur nepastāv; bet tā kā ar tava zvēresta aizstāvēšanu izskatās ļoti nenopietni, tad
arī tavam zvērestam nebūs liels svars. Tātad tavi dievi un tavs zvērests pats par sevi līdzinās nullei. Tam
ir kāda nozīme tikai ciktāl Es tavu zvērestu uzskatu par uzticības zīmi, bet tā kā Es tavu zvērestu uzskatu
par nulli, tam Manā priekšā nav ne niecīgākā nozīme un mazākais šim brīdim tu no tā esi pilnīgi
atbrīvots.
9] Es tev to saku, ka ar šī cilvēka eksāmenu pavisam vēl nav beigas; vēl jau atklāsies kaut kas, kas
tevi vēl vairāk aizskars.
10] Viņš ir ļoti dīvains cilveks, kuru tev īstenībā jau caur to vairāk un vairāk jāpazīst, ka savā ekstāzes
miegā viņš pa lielākai daļai jau tāpat, kaut gan nedaudz vispārīgāk kā tagad, sevi atklāja, sevišķi savā
pirmajā esktāzes stadijā. Tagadējā atklātā atklāšana, protams, speciāli ķeras pie darba, jo tā vajag būt.
Bet tev tam nevajag likties kam piedauzīgam, jo Es tieši tādēļ ļavu tam notikt, lai jums pilnīgi parādītu,
kādu totāli slimu dvēseli un beigās arī zāles, kā viņa iespējamā kārta vēl ir dziedināma. Es tev iepriekš
teicu, cik tas būtu muļķīgi, kādu miesīgi slimu cilvēku sodīt ar pērienu un cietumu tādēļ, ka viņš ir saslimis;
bet cik daudz muļķīgāk tomēr ir tad kādu cilvēku viņa totāli slimās dvēseles dēļ sodīt ar nāvējošu
miesīgu un morālisku pērienu! — Saki Man, tu Mans draugs Kirenij, vai savā dedzībā šo Manu mācību
tu jau esi pilnīgi aizmirsis?”
11] KIRENIJS saka: “To nē, ak Kungs un augstākais Meistar kopš mūžības; bet Tu zini, ja kaut kur
uzpeld īsti rupjš nelietis, man aiz sena paraduma dažkārt saceļas neliela vētra! Bet Tu redzi, cik ātri es
ļauju sevi pamācīt un tūlīt savu seno muļķību arī saprotu. Tagad es jau atkal priecājos uz tālāku eksāmenu,
ko mūsu Jānis, šķiet, ļoti labi prot! Bet tam arī vajadzīga Jāņa gudrība un viņa iekšējā gaišredzība,
dabīgi vadīta no Tava Gara. Bet tas skaistākais pie tam ir tas, ka pamatā Corels vēl neko nemana no
kaut kā brīnumaina, un tomēr viņam būtu jāuzkrīt tam, ka gudrais Jānis viņam tik smalki atstāsta viņa
visrupjākos grēkus no visām zemēm, kur viņš tos ir izdarījis, it kā viņam visur būtu bijuši acu un ausu
liecinieki!”
12] “Tagad atkal tu tikai uzmanīgi klausies, jo Jānis tūlīt atkal vērsīsies pie viņa!”
13] Kirenijs nu atkal ir pati uzmanība, bet visām klātesošām sievām un jaunavām, kas pa to laiku
atgriezušās teltī, lieku iet prom, jo tālākā saruna jādzird tikai nobriedušiem vīriem. Visas sievietes kopā
ar Jaru un tām divām no jauna atdzīvinātām Kirenija meitām Camelu un Idu paklausa.
68. Corela aizbildināšanās
1] Sieviešu ziņkārība gan bija liela; bet Mans Vārds tomēr iedarbojās spēcīgāk, un visas devās Omrana
teltī, kur viņas uzkavējās tik ilgi, līdz viņas atkal pasauca.
2] Kad tādā veidā ar sievam bija nokārtots, JĀNIS Corelam teica: “Nu, kā tad ir ar tava uzvilktā
loka izšaušanu? Man šķiet, ka visas savas asās bultas tu būtu izšāvis zilā gaisā, bez kā kaut kur trāpījis.
Un tomēr pirmīt tu gribēji cīnīties pat ar Dieva bezgalīgo gudrību! Es tev saku, runā, ja tu vēl spēj ko
pateikt!”
3] Beidzot CORELS saka: “Kas man te vēl jāsaka? Tev — Dievs zina, no kurienes — tāpat viss ir
zināms, ko visu es kopš šūpuļa esmu izdarījis, kādēļ man tev vēl vairāk jāstāsta?! Es nu arī varētu runāt,
bet kādēļ man vēl vairāk attaisnoties?! Kāds es biju un pa lielākai daļai vēl esmu, tā es arī rīkojos, jo es
nevarēju rīkoties citādi, kā kāds biju savā dabā! Vai kāds lauva vai tīģeris tādēļ ir vainīgi, ka ir mežonīgi,
plēsīgi bestijas?! Tā reiz ir viņu daba un tādēļ viņi pamatā tak tomēr noteikti nav vainīgi ka viņi ir tādi,
kādi viņi ir! Ja viņi ir slikti, tad par to vainu nes tikai Tas, kas viņus tādus ir radījis un padarījis!
4] Kādēļ var būt tūkstošiem cilvēku, kas te ir miermīlīgāki kā jēri un kādēļ es tāds neesmu! Vai es
itkā pats sevi esmu radījis un tādu padarījis?! Bet ja es gribētu būt pavisam slikts, tad es tev tagad varētu
pilnīgi apstrīdēt visu, ko tu aiz savas gudrības man esi izklāstījis; jo atsevišķu cilvēku gudrības izteicieni
pasaules tiesas laukuma priekšā pie mums nakad neder kā pierādījums, cik ilgi caur citu liecinieku izteicieniem
tie netiek pierādīti apstiprināti. Bet es atzīstu atvu gudrību un ticu tevī pazīstam cilvēku, kas
ne tikai negrib man kaitēt, bet gan tikai grib palīdzēt un tādēļ arī to, ko tu par mani pateici, atzīstu kā
kaut ko patiesu. Visa tā patiesību es arī ne mazākā mērā nenoliedzu; bet es gan vēl vienmēr drīkstēšu
70