2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

18. Ko jūs uz visu to sakāt? Cik tālu aiz tā tev vēl stāv mūsu meistars! —
19. Pēc tam es tiku ielūgts ieturēt maltīti, un mēs piesēdāmies pie gara, ēdieniem tukša galda.
Priekšnieks svešā valodā noskaitīja kādu lūgšanu, paskatījās uz debesīm, un mēs visi sekojām viņa piemēram.
Te pēkšņi nobrīkšķēja, it kā būtu iebrukuši istabas griesti, un redzat, te ne es un noteikti kāds
cits nevarējām pamanīt, kā tas notika, — un mēs jau sēdējām pie tā paša galda, bet nu tas vairs nebija
tukšs, bet gan pilns visādiem labākiem ēdieniem un dzērieniem, kādi piederētos ķēnišķīgās vakariņās.
Pēc vakariņām es vēlreiz aplūkoju to kalnu, kam nakts laikā būtu jātiek pārveidotam par kādu pili, un
tad pēc esejiešu kārtības kādā atsevišķā istabā devos pie miera.
20. Jau agri no rīta pie manis atnāca mans vedējs un teica: “Nāc un skaties!” Un, pilns ziņkārības, es
gāju ar viņu — un no klints vairs nebija atklājamas ne mazākās pēdas! Tā vietā stāvēja liela, ķēnišķīga
pils, pa kuras plašajām telpām es tiku vadāts, pie kam es stingri pārliecinājos, ka viss brīnums nebija
nekādi māņi.
22. Tādēļ turpmāk, ja mums vēlreiz būtu tā laime viņu redzēt, jūs vienmēr nav jāpārņem dusmas,
ja es laiku pa laikam uzstādītu kādu jautājumu, kas jums, kā arī viņam noteikti negaršo; jo es esmu redzējis
un dzirdējis daudz brīnumaina pirms Jēzus, un, ja jūs to labi apdomājat, tad jūs visi, ja sevī jūtat
kādu vīrišķu spēku, nekad nevarat dusmīgi brīnīties, ja es dažkārt izturētos nedaudz savādāk.
89. Jānis un Bartolomejs Jūdam izskaidro esejiešu viltus brīnumus.
1. JĀNIS saka: “Tas, ko tu mums tagad pastāstīji par esejiešiem, to mēs un daži no mums zinājām
jau sen. bet mēs zinām vēl vairāk kā tu, un tas pastāv tajā, ka tieši tevis mums slavinātie esejieši ir vēl
daudz ārkārtējāki krāpnieki un blēži, nekā zināmais tagad gandrīz jau pilnīgi uzticību zaudējušais pareģis
orākuls Delfos.
2. Jo šie cilvēki, atliekas ne senas priesteru kastas, bagāti ar lieliem dārgumiem, sastāvošiem no zelta,
sudraba un dārgākiem dārgakmeņiem un pērlēm — pie robežas starp mūsu apsolīto zemi un Ēģipti,
ir iekārtojuši patiesas brīnumdzirnavas, un viņiem vēl ir kādas otram, nu jau Jeruzalemes tuvumā, ar
kurām viņi jau arī veic labākos darījumus! — Redzi, mēs to zinām, un mums ir liels brīnums, ka tu, kas
citādi neesi uz galvas kritis, nebūtu to zinājis.
3. JŪDA saka: “Man tomēr pie manis vienmēr bija mani pieci veseli jutekļi.”
4. JĀNIS saka: “Un tomēr neko neesi ne redzējis, ne dzirdējis un sajutis un aptvēris! Vai tad tu
domā, ka mirušie, kurus tu redzēji, bija patiesi miruši?!”
5. JŪDA saka: “Kā citādi?”
6. JĀNIS saka: “Redz, kā tu tur, īpaši tam nolūkam tumšajā kambarī, neko neredzēji! Tev rādītie mirušie
bija tik pat dzīvi kā tu, un atmodināšanas sauciens nebija nekas cits, kā zīme, kad viņiem jāpieceļas
no viņu šķietami mirušo gultām. Pajautā te mūsu labajam brālim Bartolomejam, kas kā mirušais divus
gadus pie esejiešiem bija labā dienestā, bet pēc diviem gadiem tomēr atrada labu izdevību pavisam
slepeni izbēgt no šīs briesmīgās krāpšanas klostera; viņš jau tev pastāstīs, kādā kārtā un veidā esejieši
atmodina viņu mirušos!
7. Kā viņš man bieži stāstīja, viņš katru nedēļu bija miris četras reizes. No sākuma nesen mirušo
kambarī un tūlīt pēc tam vēl reizi skeletu kambarī, kur rindās ir novietoti melni soli, uz kuru apsegām,
kas bija pārliktas virs šiem soliem, ribas pa lielākai daļai ir tikai uzkrāsotas un tikai uz pirmajiem soliem,
ievesto svešinieku dēļ, lai viņi tās aptaustītu, tās ir izgrieztas no koka un piestiprinātas. Šīs sastatnes
ir soli ar pusapaļiem pārsegiem, kas ar saitēm ir savienoti ar apakšējo solu, atvēršanai un aizvēršanai.
Dzīvajiem cilvēkiem vajag gulēt uz apakšējiem soliem, tad pār viņiem tiek uzlikti abi sānu spārni,
kuru ārpusē skeletu kauli pa lielākai daļai ir tikai uzzīmēti. Ja tad, un, proti, ļoti tumši turētā istabā,
ienāk viens vai vairāki svešinieki, tad tiek izdarīta atmodināšana. Atmodināšanas sauciens tad atkal nav
nekas cits, kā zīme divpadsmit ārpus kapenes sienām noteiktās atveres vietās gaidošiem kalpiem, kuri
uz šo saucienu pāri mazām, liesmojošām piķa panniņām atverēs iepūš smalkā pulverī saberztus sveķus,
kas iekaisīti kādā caurulē un kas vienmēr izsauc lielas liesmas.
8. Kad pēc sauciena šīs liesmas nu izšaujas caur sienu atverēm, tad svešinieks izbīstas, un šajā labi
aprēķinātā apmulsuma acumirklī uz soliem guļošajiem vajag vākus atraut vienu no otra un tad lēnām
piecelties no viņu soliem un satriektiem izteikt pateicību un slavinājumu viņu šķietamajam uzmodinātājam.
Redzi, tajā pastāv tā mirušo atmodināšana skeletu kambarī! — Bet te kā liecinieks stāv brālis
116