2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

tā, tā tomēr ir pavisam izmisīgi rūgta lieta, bieži tikt pārdabīgi mocītiem no šīs Zemes pārgalvīgi ļauniem
cilvēkiem. Un, Kungs, nedaudzi moku pilnākie acumirkļi nomocītajam arī kļūst par mūžību!”
7. ES saku: “Es mums jau vakar, — tev tāpat kā Markusam, — teicu, ka Manā šeit uzturēšanās laikā
to jau iztirzāšu tuvāk; tālab gaidiet, līdz tam būs laiks, un tad jau tam jākļūst pietiekami skaidram. Bet
tagad labāk ejiet un palīdziet Markusam no krasta atnest viņa lomu; jo viņš šodien jau agri gāja pie darba
un Es viņam to svētīju. Tādēļ ejiet un daudzās labās zivis palīdziet nogādāt mājā un ielaist viņa zivju
rezervuārā!”
180. Svētītais loms. Par tempļa mēsliem.
1. Pēc šiem vārdiem mācekļi steidzās un pēc viņu spēkiem palīdzēja Markusam un viņa bērniem.
Tie abi dēli gan bija jauni un spēcīgi ļaudis, bet četras vecākās meitas kopā nebija tik spēcīgas, kā viens
no abiem dēliem.
2. Kad ar mācekļu krietnu palīdzību visas zivis bija novietotas, MARKUS nāca pie Manis, kur Es
sēdēju uz kāda īsti glīta un ērta sola, un vēl pavisam nosvīdis teica: “Meistar! Tagad Tu vari teikt, ko
vien tikai gribi, tad tomēr es stingri apgalvoju, ka Tu manam šīsdienas, nekad nepiedzīvoti brīnišķam
un bagātam lomam tāpat esi cēlonis, kā tu vakar vakarā ar gardāko vīnu piepildīji manus piecdesmit
vīna maisus, par ko tad arī es esmu atsteidzies izteikt manu vissirsnīgāko pateicību. Un tātad es patiecos
Tev, ak Kungs un Meistar, ar visaizkustinātāko un pateicības pilnāko sirdi par visām ārkārtīgi lielām un
brīnumainām labdarībām, kuras Tu man un manējiem tik pārmēriīi bagātākā mērā esi piešķīris!
3. Šodien es izmetu lielāko velkamo tīklu, kas garumā ir simt piecdesmit un dziļumā septiņas olektis
liels, un redzi, viss tīkls bija pilns brīnišķīgākām un gardākām zivīm! Un tagad mani desmit diezgan
lielie zivju rezervuāri ir pilni zivīm, kuras mēs šodien esam nozvejojuši ar vienīgo un pirmo vilcienu! Ja
Tev tas irt patīkami, tad es tūlīt dažas lieku sagatavot brokastīm; mana sieva to labi prot!”
4. ES saku: “Dari tā, jo Man ir patika pēc tā! Bet pēc tam vari arī likt caur saviem bērniem vairākas
pilnas mucas aizgādāt uz Cēzarijas Filipas pilsētu, un viņi iegūs labu peļņu!”
5. Markus dziļi paklanījās, tad steidzās virtuvē pie sievas un deva rīkojumu pagatavot brokastis, un
sieva un sešas meitas tūlīt čakli ķērās pie darba. bet abi dēli divas lielas mucas piepildīja pilnas skaistākām
zivīm, un, tā kā viņi savas brokastis kopā ar nedaudz vīna jau bija baudījuši, viņi ar tām steidzās
tikko stundu attālajā pilsētā.
6. Kad viņu rati, kuru priekšā bija iejūgti divi ēzeļi, iebrauca tirgus laukumā, tad jau klāt arī bija
daudz pircēju un nedaudz acumirkļos par labu cenu viņiem visas zivis nopirka; jo tādas sevišķi labas zivis
jau toreiz maksāja labu grasi gabalā. Tā kā abi bija paņēmuši līdz ap divsimt, tad viņi arī ieņēma pie
divsimt grašiem, kas tajos laikos bija vairāk, nekā tagad divsimt taleru. Pēc pāris stundām viņi pārradās
mājās ar tukšām mucām un bagātīgu peļņu un naudu nodeva tēvam, kam par to bija liels prieks un kas
abus dēlus ļoti uzslavēja.
7. Bet dēli jautāja tēvam, vai viņiem vēlreiz būtu jābrauc uz pilsētu, tā kā daudzi, kas vēl gribēja
pirkt, neko nedabūja. Tēvs viņiem to atļāva, un viņi vēlreiz pildīja mucas un brauca ar tām pilsētā un
otro vedumu izpārdeva ātrāk un labāk, nekā pirmo.
8. Bet Markus aiz lielas pateicības nezināja, ko darīt; jo nu viņam pēkšņi tika palīdzēts izkļūt no
daudzu gadu nabadzības.
9. Bet kamēr abi dēli nogādāja pilsētā pirmo vedumu, mēs brokastīs apēdām ap divdesmit labi pagatavotas
zivis un pie tam tīrāko maizi un vīnu. Pie tam mēs vēl daudz ko pārrunājām, bet galvenais sarunu
priekšmets vienmēr palika tempļa kalpi, un Markus vecākā, deviņpadsmit gadus vecā meita mums
rādīja kādu vecu podu, kas līdz pusei bija pilns ar tempļa mēsliem, un jautāja, vai gan šie mēsli, pēc uzmācīga
pārdevēja vārdiem attēlotā un nedzirdētā kārtā laukus un dārzus padarītu auglīgus.
10. Te starp mācekļiem, kuriem šī tempļa krāpšana nebija sveša, sacēlās smiekli, un TOMS teica:
“Ak tā nekrietnība! Tie Dieva kalpi to dara jau piecdesmit gadus. Cienījamais augstais priesteris pret to
gan iebilda, bet maz ko panāca; jo šie mēsli templim katru gadu ienes vismaz divtūkstoš labus grašus.
bet cilvēki ir pietiekami akli un beigās pat tic, ka caur šādiem mēsliem viņu lauki, tīrumi un dārzi tiek
svētīti!”
11. Uz to VECĀKĀ MEITA teica: “Ak mīļais draugs, tā tas nav! Lielākā daļa cilvēku tikko vairs tic
šai krāpšanai; Bet ko te var darīt? Ja pārdevējam šos mēslus nenopērk, tad drīz pēc tam var būt darīša-
209