2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

Vienlaicīgi sāka riet Ebaba kaimiņa, kas bija kāds grieķis, suņi, un EBABS teica: “Ak vai, nu pieteiktie
viesi jau būs klāt!”
2. ES saku: “Vēl nē! Tie ir slimie (Mat. Ev. 14., 35.), bet vairs nebūs ilgi, un šeit ieradīsies arī pieteiktie!
Slimajiem tomēr jāgaida līdz rītam; jo šai dienai ir tikuši izdziedināti pietiekami. Bet tomēr ej ārā,
un visus, kas šeit atnāk, liec ievest kādā viesnīcā; bet tiem, kuri ir izsalkuši un izslāpuši, dod kaut ko ēst
un dzert!”
3. Pēc šiem Maniem vārdiem Ebabs ar saviem pieaicinātajiem mājas kalpiem tūlīt dodas savas mājas
lielajā pagalmā un to atrod gandrīz pilnu visādiem slimniekiem, starp tiem daudzus grieķus, romiešus
un ēģiptiešus. Viņi visi vēlējās nākt pie Manis, lai Es viņus izdziedinātu un padarītu veselus.
4. Bet Ebabs viņiem ierāda viesnīcu un liek viņus apgādāt katru pēc viņa vajadzības. Pēc šī darba
viņš atkal nāca mūsu mājā un teica: “Visa slava Tam Kungam! Šādai dienai viņi būtu aprūpēti un Man
radīja maz pūles un darba; ja tikai pieteiktie neģēļi no Jeruzalemes būtu apgādājami līdzīgā mērā! Bet te
tik viegli nebūs!”
5. Kamēr Ebabas, kas šurpnākošo farizeju un rakstu mācītāju dēļ bija uzstādījis un izlicis sardzi,
pusē žēlodamies savā nodabā vēl fantazēja, zālē jau ienāca kalpotājs un par šausmām Ebabam pavēstīja
pieteikto ierašanos. Ebabas steidzās ārā, lai viņus saņemtu un viņa divas sievas un meitas Ebabam seko,
lai viņu atbalstītu, un Ebaba dēli dara to pašu; tikai mīļā Jara paliek pie Manis.
6. Bet KAPTEINIS, kas arī sēdēja Man līdzās, runāja: “Ja es būtu Ebaba vietā, es ļoti labi zinātu, kas
nu būtu darāms! Es maniem kalpiem pavēlētu, lai viņi šos zeļļus pamatīgi noper! Ko viņi viņam varētu
padarīt? Un šāda uzņemšana noteikti nebūtu pirmā, kas viņiem šur un tur jau ir tikusi piešķirta! Es gribētu
ar viņiem izrēķināties pavisam īsi! Un, ja viņiem būtu šeit jāienāk, tad es viņus katrā ziņā tā iznerrotu,
ka viņiem pie tam jādreb pie miesas un dvēseles, it kā viņus būtu sagrābis mēra drudzis. Es viņiem
jautāšu, uz kā pavēli viņu dziļā nakts stundā drīkst tuvoties vietai, kur atrodas romiešu komanda; es
viņiem rādīšu, ka te katram apvidus komandantam ir tiesības sagūstīt katru, kāda amata un konfesijas
tas arī nav, un ja tas nespēj derīgi attaisnoties, tad tūlīt arī nodot bargai tiesai! Es pie viņiem to faktiski
nepielietošu, bet es tomēr gribu viņu ļaunām galvām iedzīt paniskas bailes, ka viņiem baiļu sviedriem
jānolīst līdz papēžiem!
7. ES saku: “Draugs, dari, ko tu gribi, no Manis tev netiks likti nekādi šķēršļi! Bet ja tu gribi šeit rīkoties,
tev nu vajag iet ārā un pieaicināt dažus tavus zemākos virsniekus ar viņiem to nokārtot!”
8. KAPTEINIS saka: “Ak Kungs, ļauj tikai man rūpēties, jo es visur protu izmantot manus likumus
un manas tiesības.”
9. Pēc šiem vārdiem viņš tūlīt liek pasaukt savu kalpotāju, kas pagalma stāv sardzē. Tas steidzīgi ienāk
zālē un lūdz kapteinim pavēli.
10. Bet KAPTEINIS viņam teica: “Liec skrējējam tūlīt doties uz nometni, un apakšvirsniekam man
tūlīt šeit jāatsūta trīsdesmit vīri! Ej! — Pēc šiem vārdiem sargs acumirklī atstāj zāli un pēc desmit minūtēm
kopā ar apakšvirsnieku zālē ienāk trīsdesmit vīri un no farizejiem, kas uz ielas vēl atpūšas un liek
sevi slavināt un cildināt, netiek pamanīti. Apakšvirsnieks jautā kapteinim, kas te nu notiks.
11. KAPTEINIS saka: “Pagaidām nekas sevišķs! Te tikai vajag uzturēt respektu, kas jāievēro svešiniekiem.
Ja romiešu nometnes likumi viņiem būtu sveši, tad mēs viņiem tos piekodināsim. Tāpēc izturieties
šeit mierīgi un nopietni un uzmaniet katru manu mājienu! Lai tā notiek!”
12. Drīz pēc tam Ebabs plaši atver zāles durvis, un ienāk ap divdesmit farizeju un rakstu mācītāju.
Pats par sevi saprotams, ka tiem divdesmit bija līdz daudz pavadoņu un nastu ēzeļu un zirgu, kas nesa
viņus un viņu daudzos ceļojuma saiņus. Par pavadoņiem, dzīvniekiem un nastām vajadzēja tikt gādātam.
Kad farizeji un rakstu mācītāji visi bija zālē, viņi tūlīt nopētīja sabiedrību un saimniekam jautāja,
ko te dara romiešu karavīri.
13. EBABS saka: “Būs dzirdējuši, ka jūs šeit atnāksiet, un nāca, lai jums parādītu pienācīgu cieņu!”
14. KĀDS FARIZEJS saka: “Tas pavisam neizskatās pēc romiešiem! — Bet lai nu ir kā ir, mēs esam
izsalkuši un izslāpuši, tādēļ liec nest ēdienus un dzērienus!”
15. Ebabas tūlīt liek darboties visu mājinieku, izņemot Manu Jaru, rokām un kājām, un nedaudz
acumirkļos liels galds ir uz labāko apgādāts.
16. FARIZEJI nomazgā rokas un tad ķeras klāt. Īsā laikā viss ir apēsts un izdzerti ap sešdesmit kausu
vīna. Bet vīns viņus dara runīgus, un viņi sāk par visu ko apjautāties drīz uzrāda viņu šeit atnākšanas
iemeslu un apjautājas par Mani, teikdami: “Vai jūs šeit neko nezināt par kādu klaidoni, kuram jābūt dzi-
136